Vietējo iedzīvotāju zināšanas

Ar pamatiedzīvotāju zināšanām, kuras literatūrā bieži dēvē par tradicionālajām zināšanām, apzīmē „zināšanas par bioloģiskās daudzveidības ārstnieciskajām vai citām lietderīgajām īpašībām, kas bieži vien ir pastāvējušas paaudžu paaudzēs konkrētā kopienā vai vairākās kopienās un ir šo grupu kultūras identitātes daļa“ (von Hahn 2004:,7 f.). Vārds indigenous cēlies no latīņu indu- „viens“ un -genus „dzimis“ (sk. Duden Online). Tādējādi, saliekot kopā, indigenous nozīmē vietējais. Nav zināma vienota un, galvenais, juridiska definīcija par jomām, uz kurām attiecas pamatiedzīvotāju zināšanas, un ar to izmantošanu saistītajām tiesībām. Tomēr pamatā tās attiecas uz „medicīnu, lauksaimniecību, reliģiju, rituāliem un daudz ko citu“ (Deacon 2012).

Tradicionāli iesakņojies – cikls

Par pamatiedzīvotāju zināšanām uzskata tradicionālo zināšanu kopumu, ko pamatiedzīvotāji ir uzkrājuši gadu desmitiem, veicot novērojumus un gūstot pieredzi. Tām ir svarīga loma ikdienas dzīvē un jo īpaši darbībā, jo tās kā zināšanu kopums var ietekmēt lēmumus (sk. turpat, 11). Šis process ir salīdzināms ar ciklu, jo apgūtās zināšanas atkal un atkal tiek nodotas nākamajām paaudzēm (sk. Homann 2005, 24). Nepārtrauktas nodošanas forma veicina apgūto zināšanu izplatīšanu un arī pielāgošanu. Galvenais iemesls tam ir tas, ka pārraide lielākoties notiek mutiski un saturu var mainīt ar valodas palīdzību (sk. von Hahn 2004, 9).

Saskaņā ar konstruktīvisma pieeju tradicionālās zināšanas, tāpat kā indivīda vispārējās zināšanas, pastāvīgi mainās un tiek uzskatītas par elastīgu konstruktu. Pastāvošie vides apstākļi ietekmē, lai tā tiktu pielāgota attiecīgajiem apstākļiem. Līdz ar to vietējās zināšanas nav stingra vienība, bet gan mainīgs jēdziens, kas var pastāvēt vairākus gadsimtus, bet vienmēr saglabā daļu no savas sākotnējās formas.

„Kultūras integritātes saglabāšana“ (turpat) ir pamatiedzīvotāju centieni. Tā kā tā ir mainīga, ir nepieciešams, lai tiktu saglabāta un aizsargāta zināma daļa tradīciju. „Tradicionālās zināšanas ir piesaistītas konkrētam ģeogrāfiskajam un kultūras kontekstam, tāpēc tās nav viegli izmantot ārpus attiecīgās kopienas“ (turpat, 14). Ģeogrāfiskā saistība ar dzīvesveidu un vienlaikus arī ar vietu rada sekas, ka vietējās zināšanas kļūst tikai ierobežoti izmantojamas vai pat neizmantojamas. Ievērojama daļa šādu zināšanu atrodas pamatiedzīvotāju vidū, kuri parasti pieder pie iedzīvotāju minoritātēm. Viņiem ir cieša saikne ar savu vidi.

Statuss populācijā

Vietējās zināšanas ir tradicionālo zināšanu kopums iedzīvotājiem, kas kļūst aizvien nozīmīgāks, jo īpaši farmācijas nozarē. Līdzīgi tas attiecas arī uz citām jomām. Līdztekus priekšrocībām, ko gūst iedzīvotāji kopumā, pamatiedzīvotāju kopienām tomēr ir arī problēmas. Tām nav iespējas patentēt savas zināšanas, un tas nozīmē, ka tās nevar uzskatīt par ierobežotas pieejamības zināšanu preci un tās var tikt izmantotas.

Literatūra

Deacon, Harriet (2012): Atklājot vēsturi no jauna – nemateriālais kultūras mantojums Dienvidāfrikā.

URL: http://www.goethe.de/ins/za/prj/wom/inw/deindex.htm [2019. GADA 02. AUGUSTS].

Dudenredaktion (o. J.): „indigenous“ par Duden tiešsaistē. https://www.duden.de/rechtschreibung/indigen#herkunft [06.08.2019].

Hahn, Anja von (2004): Tradicionālās zināšanas par pamatiedzīvotājiem un vietējām kopienām starp intelektuālā īpašuma tiesībām un publisko īpašumu. Beiträge zum ausländischen öffentlichen Recht und Völkerrecht 170. Berlin/ Heidelberg: Springer.

Homann, Sabine (2005): Homann: Homann (Homann, H. Homann), H. Homann (H. Homann, H. Homann), S. (Homann, H. Homann). Göttingen: Cuvillier.