Valodas apguve

Valodas apguve jeb valodas attīstība ir jaunas valodas apguves process. Šajā procesā tiek apgūti valodas noteikumi izrunas, gramatikas un vārdu krājuma jomā (sk. Metzler Lexikon Sprache 2016, 639).

Dzimtās valodas apguve/pirms valodas apguve

Lai „pareizi“ runātu kādā valodā, nav nepieciešams prast nosaukt tās noteikumus. Ir pietiekami, ja tās var lietot. Runātāji to parasti dara automātiski, kad runā dzimtajā valodā, ko sauc arī par pirmo valodu.

Kad mazs bērns iemācās runāt, viņš sāk apgūt apkārtējās valodas. To sauc par nekontrolētu valodas apguvi. Bērnam netiek nepārprotami izskaidroti valodas likumi, bet bērns tos veido pats (sk. Metzler Lexikon Sprache 2016, 639 f.).

Lai to izdarītu, bērns veido „mentālo shēmu“ (Bickes/Pauli 2009, 34): Tas jau zināmos noteikumus pārnes uz citiem vārdiem. Kā piemēru var minēt pagātnes laiku, ko sauc arī par vienkāršo pagātnes laiku. Pagātnes darbības vārdu var veidot vai nu vāji, piemēram, teikt – es teicu, vai stingri, piemēram, dziedāt – es dziedāju. Bērni vispirms apgūst shēmu, lai veidotu vājās formas, piemēram, es teicu. Šī shēma tiek pārnesta uz citiem darbības vārdiem. Šādā veidā tiek veidoti pārāk vispārināti izteikumi, piemēram, singen – ich singte, kurus turpina lietot pat pēc labošanas. Tas parāda, cik stingri bērns ir nostiprinājis mentālo shēmu. Kad viņi ir sapratuši, kā lietojams stipro darbības vārdu pagātnes laiks, viņi lieto gramatiski pareizo formu (sk. Bickes/Pauli 2009, 34).

Divkārša pirmās valodas apguve

Cilvēkam var būt ne tikai viena, bet arī vairākas dzimtās valodas. Ja bērns līdz trīs gadu vecumam vienlaikus apgūst divas vai vairākas apkārtējās valodas, to sauc par dubulto pirmās valodas apguvi (sk. Bickes/ Pauli 2009, 92).

Otrās valodas apguve

Ja trīs gadus vecs vai vecāks bērns apgūst jaunu valodu, var izdalīt divus valodu apguves veidus. Bērns var apgūt jauno valodu tādā pašā veidā kā pirmo(-ās) valodu(-as).

Šajā gadījumā apguve ir nekontrolēta. Šajā gadījumā apgūstamā valoda tiek lietota ikdienā, jo tā ir, piemēram, valsts valoda. Tā netiek apgūta kursos, bet, piemēram, sarunās starp draugiem, skolasbiedriem vai kolēģiem. Šo procesu sauc par otrās valodas apguvi. (sk. Bickes/Pauli 2009, 92 f.).

Svešvalodas apguve

Alternatīvi runātāji var būt iepazinušies ar kādas valodas noteikumiem. Tas notiek, piemēram, tad, kad šī valoda tiek apgūta skolā vai kursos. To dēvē par kontrolētu svešvalodas apguvi (sk. Metzler Lexikon Sprache 2016, 639).

Apgūstot svešvalodu, ir pamanāms, ka tā parasti netiek apgūta ikdienas sarunās. Tā vietā sarunas tiek ievadītas ar uzdevumiem. Mācību stundas parasti notiek skolēnu dzimtajā valodā, nevis svešvalodā (sk. Bickes/Pauli 2009, 92 f.).

Iedziļināta valodas apguve

Ne visas svešvalodu mācības notiek pēc viena un tā paša parauga. Imersīvā mācīšana tiek apzīmēta arī ar terminu „valodas vanna“ (Stebler 2010, 21). Ar šo terminu apzīmē tādu svešvalodu mācīšanas veidu, kurā galvenā uzmanība netiek pievērsta valodas likumsakarību mācīšanai. Tā vietā skolēniem cita starpā tiek mācīts citu mācību priekšmetu saturs. Nodarbības notiek apgūstamajā svešvalodā.

Uz imersīvo mācīšanu tiek liktas augstas prasības. Tai būtu jāpalīdz skolēniem pilnveidot svešvalodu, bet vienlaikus jāveicina arī tādi aspekti kā starpkultūru izglītība un tuvināšanās (sk. Stebler 2010, 21 f.).

Literatūra

Andresen, Helga (2016): Valodas apguve. In: Glück, Helmut/ Rödel, Michael (eds.): Metzler Lexikon Sprache. 5. izd. Stuttgart: J. B. Metzler, 639 f..

Bickes, Hans/ Pauli, Ute (2009): Pirmā un otrā valodas apguve. Paderborn: Fink.

Stebler, Rita (2010): Pētījumu konteksts un stāvoklis. In: Stebler, Rita/ Maag Merki, Katharina (eds.): Zweisprachig lernen. Processes and Effects of an Immersive Educational Course at Gymnasien. Münster: Waxmann, 13-23.