Tabu

Termins tabu ir cēlies no polinēziešu valodas tonga („tapu“ o. „ta pu“) un tika dokumentēts Džeimsa Kuka jūras ceļojumu laikā, pēc kuriem šis termins ieviesās arī Eiropā. Sākotnēji polinēziešu terminam bija reliģiski maģiskas konotācijas (sk. Freud 2014, 635), un tas varēja apzīmēt gan kaut ko svētu, neaizskaramu, gan arī kaut ko netīru, aizliegtu (sk. turpat, 629). Lai gan šis termins cēlies no Polinēzijas kultūras telpas, tas ir starpkultūru fenomens, kas sastopams arī ikvienā citā kultūrā (sk. Wundt 1926).

Starpkultūru fenomens

Mūsdienu lingvistiskajā lietojumā tabu ir sociāli dziļi internalizēts aizliegums, kas kā nerakstīts un daļēji neapzināts likums no kādas kultūras grupas locekļiem pieprasa noteiktu noklusēšanu vai klusēšanu (sk. „tabu pētījumi“). Šo starpkultūru sociālo tabu fenomenu cita starpā ir pētījis Džeimss G. Frāzers (James G. Frazer, 1854-1941), un zinātniskajā diskursā tas ienācis vēlākais kopš Vīnes psihoanalītiķa Zigmunda Freida (Sigmund Freud, 1856-1939) grāmatas Totem un tabu uzrakstīšanas. Ja Frāzers bija pirmais, kurš tabu raksturoja kā starpkultūru fenomenu, kas kalpo sociālās kārtības sistēmas nostiprināšanai, tad Freids līdzīgi tabu uzskata par individuāli psiholoģisku parādību (sk. Emrich 2015, 13), kas kalpo noteiktu vēlmju apspiešanai. „Tabu[s] pamatā ir aizliegta darbība, uz kuru ir spēcīga tieksme zemapziņā“ (Freids 2014, 641. lpp.), kas arī izskaidrotu principiāli ambivalento attieksmi pret tabu, kas ietver gan bijību, gan riebumu (sk. turpat, 636). Tikmēr tabu ir kļuvis par dažādu disciplīnu, piemēram, psiholoģijas, socioloģijas, etnoloģijas, reliģiju studiju, kulturoloģijas vai lingvistikas, priekšmetu.

Tabu veidi

Pastāv dažādi tabu veidi, piemēram, reliģiskie tabu, ar dzimumu saistīti tabu vai pieklājības tabu. Vēl var izdalīt tabu, kas vērsti uz rīcību, komunikāciju un noteiktiem jēdzieniem, objektiem, vietām, domām vai pat emocijām (sk. Balle). Tomēr, ja tabu attiecas uz konkrētu objektu vai personu, ir jāpiemin, ka par aizliegtu tiek uzskatīts nevis pats tabu objekts, bet gan noteikta darbība vai attieksme, kas vērsta pret to (sk. Scholz), proti, pieskaršanās tabu objektam, skatīšanās uz to, tā nosaukšana vai domāšana par to kādā veidā.

Bieži tabu tēmas ir, piemēram, nāve, slimība, ekskrēcijas un noteiktas ķermeņa funkcijas, menstruācijas, dzimumorgāni, seksualitāte kopumā vai atsevišķu grupu, piemēram, vecāka gadagājuma cilvēku vai invalīdu, atkarības, kā arī sarunas par neapmierinātību ar piešķirto dzimuma lomu (mātes/ aprūpētājas lomu), psiholoģiskām problēmām vai negatīvām emocijām kopumā. Bieži tabu aizliegumi ir arī incests, kanibālisms, noteiktu dzīvnieku vai produktu ēšana, konkrētas politiskas debates vai apsūdzības „runas aizliegumos“ pret politkorektuma dalībniekiem*.

Tabu pret aizliegumiem

Lai gan tabu apzīmē kaut ko aizliegtu, to parasti atšķir no parastā aizlieguma. Parastu aizliegumu māca nepārprotami, bet tabu tiek netieši internalizēts agrā bērnībā saskaņā ar socializāciju kultūras ietvaros. Tāpat tabu pārkāpumi netiek sodīti tāpat kā aizliegumu pārkāpumi, bet bieži vien izraisa tādas reakcijas kā kauns vai riebums (sk. Reimann 1989, 421) un tiek sociāli sankcionēti (sk. Kraft 2004, 9-15). Ja par aizliegumiem var runāt vai pat diskutēt, tad „[tabu] faktiski aizliedz paši sevi. […] tabu aizliegumiem trūkst jebkāda pamatojuma […]; mums nesaprotami, tie šķiet pašsaprotami tiem, kas atrodas to varā“ (Freids 2014, 629). Tādējādi var novērot arī to, ka pat diskurss par pastāvošo tabu ir tabu (sk. Balle). Un „[v]eicamākais, iespējams, ir tas, ka tam, kuram ir izdevies pārkāpt šādu tabu, pašam piemīt aizliegtā raksturs […]“ (Freids 2014, 632). Tomēr šī tabu un aizlieguma pretstatīšana ir jāsaprot ne tik daudz kā strikta dihotomija, cik kā kontinuitāte starp diviem poļiem (sk. Schröder 2003, 310).

Tabu funkcijas un pārkāpumi

Sociālie tabu ierobežo indivīdu rīcības iespējas un tādējādi, no vienas puses, ir represīvi, bet, no otras puses, var veicināt politisko apstākļu nostiprināšanos vai novērst diskursus. Tā kā tabu ir sociālās kārtības uzturēšanas funkcija (sk. Betz 1978, 144), tabu var būt arī indivīdu atslābinoša, aizsargājoša vai pat identitāti veidojoša funkcija (sk. Base 2007). Tiem ir „sociālā funkcija regulēt uzvedību, noteikt robežas, atzīt autoritātes, piemēram, nodrošināt īpašuma un varas attiecības un noteiktu sociālo kārtību“ (Reimann 1989, 421).

Līdz ar to tabu pārkāpšana apdraud arī visu sociālo grupu, kurā tabu ir spēkā (sk. Freud 2014, 616). Tāpēc, lai izvairītos no tabu pārkāpšanas, var novērot dažādas verbālas un neverbālas pārvarēšanas stratēģijas (sk. Schröder 2003, 311). Piemēram, „eifēmismi ir ideāla procedūra, kad runa ir par tabu ievērošanu, nenoliedzot savas sarunu vajadzības“ (Reuter 2009, 19). Atkarībā no kultūras konteksta var novērot arī atšķirīgu lingvistisko pieeju tabu pieskārieniem.

Tabu starpkultūru komunikācijā

Kontaktējoties ar citu kultūras grupu, ir īpaši svarīgi apzināties iespējamās konfliktsituācijas tēmas un atrast cieņpilnu veidu, kā tās risināt (sk. „tabu izpēte“). Būtiska kultūras konvenciju sastāvdaļa ir arī zināšanas par to, par ko nedrīkst runāt vai kā nedrīkst uzvesties. Tā kā tabu ir vēsturiski izveidojušies un pastāvīgi mainās, tie ir arī lielā mērā saistīti ar attiecīgo kultūras kontekstu (sk. Kraft 2004, 9-15). Tādējādi pastāv dažādi tabu, kas ir spēkā tikai noteiktās kultūras aprindās. Un, tā kā tie nav skaidri formulēti, pastāv netīša tabu pārkāpuma risks. Tomēr ir arī tādi tabu, kas dažādās kultūrās parādās līdzīgi, piemēram, incesta tabu. Tomēr ne tikai tabu jomas ir kultūrspecifiskas, bet arī tabu noteikšanas pakāpe, kā arī atbilstošās pārvarēšanas stratēģijas (sk. Danninger 1982, 237). Līdz ar to „lingvistiskās zināšanas par iespējamām apiešanas stratēģijām [kā arī] tolerance pret tabu parādībām“ (Schröder 2003, 314) ir būtiski svarīgas veiksmīgai starpkultūru komunikācijai.

Literatūra

Balle, Christel: Tabu jēdziens. https://www.kuwi.europa-uni.de/de/lehrstuhl/ehemalige_professoren/sw2/forschung/tabu/tabubegriff/index.html (14.09.2020.).

Base, Gerhard: Über Tabus und Tabuisierungen. In: Tabuos und Grenzen der Ethik. Ed. by Michael Fischer and R. Kacianka. Frankfurt a. M.: Peter Lang 2007 (= Ethik transdisziplinär 7). S. 13-30.

Betz, Werner: Tabu. Vārdi un pārmaiņas. In: Meyers Enzyklopädisches Lexikon. 9. izd. Ed. by Bibliogr. Institut. Mannheim: Bibliographisches Institut 1978 (= 23. sējums). S. 141-144.

Danninger, Elisabeth: Tabu zonas un eifēmismi. In: Valodas teorija un lietišķā valodniecība. Festschrift für Alfred Wollmann zum 60. Geburtstag. Ed. by Werner Welte. Tübingen: Narr 1982. lpp. 237-251.

Emrich, Matthias: Introduction. Tabu kultūra. In: Teksti un tabu. Par aizliegumu un transgresijas kultūru no vēlās antīkā laikmeta līdz mūsdienām. Rediģēja Alexander Dingeldein un M. Emrich. Bielefeld: Transcirpt 2015 (= Mainzer Historische Kulturwissenschaften 21). S. 7-18.

Freids, Zigmunds: Totēms un tabu. In: Collected Works. Kölne: Anaconda 2014. lpp. 607-758.

Kraft, Hartmut: Tabu. Maģija un sociālā realitāte. Diseldorfa: Walter 2004.

Reimann, Horst: Tabu. In: Staatslexikon. Tiesības – ekonomika – sabiedrība 5 sējumos. Izdevis Gērresa biedrība. Septītais pilnībā pārstrādātais izdevums. Freiburga: Herder 1989 (= 5. sējums). S. 420-421.

Reuter, Ursula: Valoda un tabu. Interpretācija par franču un itāļu eifēmismiem. Tübingen: Max Niemeyer Verlag 2009 (= Beihefte zur Zeitschrift für Romanische Philologie 346).

Scholz, Alexander: izdales materiāls lekcijai: Tabu – Ein ethnophänomenologischer Deutungsansatz. https://www.kuwi.europa-uni.de/de/lehrstuhl/ehemalige_professoren/sw2/forschung/tabu/weterfuehrende_informationei/alexander_scholz/index.html (14.09.2020.).

Schröder, Hartmut: Tabu. In: Handbook of Intercultural German Studies. Ed. by Alois Wierlacher and A. Bogner. Štutgarte: Metzler, 2003. lpp. 307-315.

Tabu pētījumi. https://www.kuwi.europa-uni.de/de/lehrstuhl/ehemalige_professoren/sw2/forschung/tabu/index.html (14.09.2020.).

Wundt, Wilhelm: Völkerpsychologie. Pētījums par valodas, mītu un paražu attīstības likumsakarībām. 4. sēj. 4. izd. Leipciga: Scientia Verlag 1926. gadā.