Starpkultūru sadarbība

Bērns piedzimst bez kultūras izpratnes, t.i., „kultūra“ ir kaut kas, kas ir jāapgūst. Sociālo kontaktu, sociālo notikumu, institūciju un materiāli ietekmētās pasaules ietekmē bērnam veidojas subjektīvas attieksmes, vērtības un jēdzieni. Šis kultūras apguves process (saukts arī par inkulturāciju) pārvērš indivīdu par sociālu būtni, kas neapzināti spēj apgūt savas vides kultūras pazīmes un atbilstoši uzvesties. Tiek pārņemtas kultūras formas un lēmumi.

Orientācijas sistēma

Tādējādi kultūra ir identitāti veidojoša orientācijas sistēma, kas tiek internalizēta un vairs netiek apzināti uztverta. Vienlaikus kultūras identitāte vienmēr ir arī grupas identitāte, jo to var izsekot piederībai noteiktai kultūras grupai. Tā kā saskarsme ar savu identitāti ir ļoti emocionāla, starpkultūru saskarsmē ir īpaši svarīgi pārdomāt, kuras savas identitātes daļas ir individuālas un kuras – kultūras, lai gan ikdienas situācijās tas ir grūti vai ar grūtībām izdarāms (sk. EMIL, 2006, 13 f.).

Vērtības un normas

Svešā kultūras vidē ātri kļūst skaidrs, ka dominē citas vērtības un normas. Orientēties pēc savas kultūras vadlīnijām vairs nav iespējams. Tas var radīt nemiera un nedrošības sajūtu. Tikai saskaroties ar dažādām kultūrām, cilvēks reflektē un apzinās savu kultūras identitāti. Saskarsme ar kultūrām, kas pārstāv citas vērtības un normas, noved pie tā, ka tās tiek uztvertas kā „svešas“ (sk. EMIL 2006, 15 u. c.).

Personība ir produkts, kas radies, pozicionējot sevi savā kultūrā. Šajā kontekstā ir svarīgi uztvert savu kultūras identitāti kā mainīgu, jo „kultūras nav būri un cilvēki nav to gūstekņi“ (EMIL 2006, 16). Kultūras identitāte ir pakļauta pastāvīgām pārmaiņām, ko izraisa konfrontācija ar citu kultūru pārstāvjiem. Tāpēc multikulturālā sabiedrībā mēs runājam par multikulturālu identitāšu veidošanos, kas ar kultūras labumiem rīkojas situatīvi un individuāli (sk. EMIL 2006, 16 f.).

Starpkulturālisms – apmaiņa starp kultūrām

Termins „starpkulturālisms“ attiecas uz apmaiņas procesu starp dažādām kultūrām vai starp personām vai grupām ar atšķirīgu kultūras izcelsmi. Šajā kontekstā starpkulturālisms attiecas uz tradicionāli pašpietiekamām kultūras grupām (sk. Irmer 2002, 11). Pēc Yousefi domām, starpkulturālisms attiecas uz „teoriju un praksi, izpratnes veidu, kas attiecas uz visu kultūras jomu un cilvēku kā to nesēju vēsturiskajām un mūsdienu attiecībām“. (Yousefi 2014, 25)

Kultūru, kurām ir atšķirīgas vērtības, jēgas sistēmas un zināšanu līmeņi, sastapšanās ir saistīta ar kairinājumu, pārsteigumu, mijiedarbību un pašapliecināšanos. Pirmsēklis inter nozīmē „starp“ vai „savā starpā“ un „norāda uz to, ka apmaiņas procesā rodas kaut kas jauns“. (Barmeyer 2012, 81) Starpkultūru komunikācijā mijiedarbojošās personas vienojas par jauniem komunikācijas un uzvedības noteikumiem, kuriem raksturīgs spēcīgs impulss. Tikai tad, kad mijiedarbojošās personas klasificē „savējo“ un „svešo“ kā nozīmīgu, rodas kultūras pārklāšanās situācijas un rodas starpkulturālisms (sk. Barmeyer 2012, 82).

Starpkultūru komunikācija

Komunikācijas situācijās starpkulturālisma aspekts var kalpot kā atgādinājums, ka cilvēkus nedrīkst uztvert atrauti no savas kultūrvides, bet gan kā piederīgus kādai noteiktai grupai vai cilvēku grupai. Tomēr būtu jāizvairās no komunikācijas partneru kulturalizēšanas, t. i., specifisku īpašību piedēvēšanas viņu kultūras izcelsmes dēļ (sk. Wiechelmann 2013, 331).

Saziņas tilti

Trans-, inter- un multikulturālisms

Lai gan terminus trans-, inter- un multikulturālisms bieži lieto kā sinonīmus, to nozīme nav identiska. Pēc Yousefi domām, šīm trim teorijām „ir iekšēja radniecība, neraugoties uz acīmredzamām atšķirībām[ ]“ (Yousefi 2014, 25). Starpkulturālisms ir saikne starp transkulturālismu un multikulturālismu.

Multikulturālisms apzīmē dažādas izcelsmes, dzīves situācijas un kultūras dzīvesveidu cilvēku līdzāspastāvēšanu sabiedrībā. Tā pieņem, ka pastāv skaidri atšķirīgas, homogēnas kultūras. Savukārt transkulturālisms nozīmē, ka nepastāv homogēnas kultūras, bet tikai kultūru hibrīdi ar dažādu atšķirīguma pakāpi. „Kultūras ir savstarpēji saistītas migrācijas, komunikācijas sistēmu un ekonomiskās savstarpējās atkarības dēļ“ (Irmer 2022, 12). Valstu robežas vairs netiek ņemtas vērā. Transkulturālisms nozīmē savstarpēji atkarīgu globālo kultūru, kas saista visas nacionālās kultūras (sk. Irmer 2002, 11 u. c.). Hiperkulturālisma jēdziens ir jauns.

Aizraujošs ir arī kultūras sīpolu modelis.

Literatūra

Barmeyer, Christoph (2012): Taschenlexikon Interkulturalität. Göttingen: Vandenhoeck & Ruprecht.

Eiropas modulārā programma starpkultūru mācībām skolotāju izglītībā EMIL 2006. Starpkultūru kompetence pamatskolā. http://www.emil.ikk.lmu.de/deutch/ Handbuch-EMIL-Volltext.pdf [15.03.2017].

Irmer, Marion (2002): Intercultural Play & Learning. Praktiski risinājumi. Kissing: WEKA Media.

Wiechelmann, Sarah (2013): Vai tas bija starpkultūru pārpratums? Par risku kultūras dēļ pazaudēt no redzesloka cilvēku. In: Kumbier, Dagmar/ Schulz von Thun, Friedemann (eds.): Interkulturelle Kommunikation. Methods, Models, Examples. 6 ed. Reinbek bei Hamburg: Rowohlt Verlag, 323-335.

Yousefi, Hamid Reza (2014): Starpkultūru komunikācijas pamatjēdzieni. Minhene: MŪZIKAS UN KULTŪRAS MANTOJUMS: MŪZIKAS UN KULTŪRAS MANTOJUMS.