Starpkultūru mācīšanās

„Kā sociāla, uz darbību orientēta un emocionāla mācīšanās forma tā sniedz ieskatu par dažādām mācīšanās formām. Kultūru salīdzināšanas veidā tai vajadzētu novest gan pie precīzākas savu normu un sociālo sistēmu analīzes un relativizēšanas, gan pie aizspriedumu un etnocentriskas attieksmes mazināšanas“. (Rinschede 2007)

Multikulturālisma tēma aizvien vairāk izvirzās priekšplānā, tāpēc dominē dažādi pieņēmumi par starpkultūru fenomenu. Starpkultūru mācīšanās pievēršas šim jautājumam un tās mērķis ir veicināt izpratni par starpkulturālismu. Pamatojoties uz starpkultūru pieeju, šai koncepcijai būtu jārada iespēja apgūt starpkultūru kompetenci.

Paskaidrojošas pieejas

„Starpkultūru pieeja […] pieņem, ka pastāv iespējamas un faktiskas kultūras atšķirības, ar kurām sastopoties rodas nezināšana, pārpratumi un problēmas vai pat aizspriedumi“ (Ouelsati 2013, 25). Starpkultūru mācīšanās tiek saprasta kā process, kura mērķis ir novērst šos stereotipus. Veidemanns piedāvā divas tēzes starpkultūru mācīšanās definīcijai:

1. „Starpkultūru mācīšanās attiecas uz psiholoģiskām pārmaiņām, kas balstās uz kultūras atšķirību pieredzi. 2. Starpkultūru mācīšanās ir psiholoģiskas pārmaiņas, kuru pamatā ir kultūras atšķirību pieredze;

2. Starpkultūru mācīšanās attiecas uz psiholoģiskām pārmaiņām, kas saistītas ar izmainītu kultūras atšķirību uztveri un izmainītu veidu, kā ar tām tikt galā“ (Weidemann 2007, 495).

Abas definīcijas attiecas uz dažādiem saskares punktiem ar starpkultūru mācīšanos. Pirmajā definīcijā mācīšanās procesu izraisa domāšanas izmaiņas, ko izraisa subjektīvi saskarsmes punkti, savukārt otrajā definīcijā runa ir par mainītu uztveri un rīcību neatkarīgi no savas pieredzes. Pie pieredzes, kas veicina starpkultūru kompetenci, pieder, piemēram, uzturēšanās ārzemēs.

Starpkultūru saskarsmes process galvenokārt notiek skolas iestādēs, kur mācību process tiek risināts visvairāk. Tomēr mūsdienās tiek piedāvātas kompetences apmācības „jo īpaši ekonomikas un politikas jomās“ (Bolten 2007, 89). Mācību saturs ir elastīgs un pielāgots izglītojamo grupai. Mērķis ir atpazīt gan svešas, gan savas kultūras un pieņemt kultūras daudzveidību, jo „cilvēks […] ir dažādu kultūru un identitāšu nesējs“ (Hartung/ Nöllenburg/ Deveci 2013, 8). Cilvēki viens otram saskaras ar dažādām vērtībām, idejām un uztveres formām, tāpēc citu cilvēku rīcība īsā laikā tiek kategorizēta kā kultūrvēsturiski pazīstama vai sveša (sk. Ouelsati 2013, 25).

Atšķirību apzināšanās un no tās izrietošā rīcība veido starpkultūru kompetenci. Rezultātā starpkultūru darbības process ir nepārtraukts un vienmēr mainīgs.

Literatūra

Bolten, Jürgen (2007): Starpkultūru kompetence. Erfurte: Landeszentrale für politische Bildung Thüringen.

Hartung, Regine/ Nöllenburg, Katty/ Deveci, Özlem (2013): Ievadvārds. In: ders. (red.): Intercultural Learning. Ein Praxisbuch. Schwalbach am Taunus: Debus Pädagogik.

Nothnagel, Steffi (2018): Intercultural Learning. Kultūras atšķirību pieredzes rekonstruēšana, pamatojoties uz naratīvi-biogrāfiskiem garengriezuma pētījumiem. In: Sabisch, K./ Sorensen, E./ Straub, J. (eds.): Schriftenreihe Kultur, Gesellschaft, Psyche. Sociālās un kultūras studijas. Vol. 12. Bochum: Bochumer Universitätsverlag.

Ouelsati, Ramses Michael (2013): Starpkultūru izglītība skolās. In: Hartung, Regine/ Nölleburg, Katty/ Deveci, Özlem (eds.): Intercultural Learning. A practical book. Schwalbach am Taunus: Debus Pädagogik, 22-35.

Rinschede, Gisbert (2007): Geographiedidaktik. Paderborn: Schöningh.

Schrüfer, Gabriele (2012): Intercultural Learning. Soļi ceļā uz starpkultūru jutīgumu. In: Praxis Geographie 11, 10-11.

Weidemann, Doris (2007): Akulturācija un starpkultūru mācīšanās. In: Straub, Jürgen/ Weidemann, Arne/ Weidemann, Doris (eds.): Handbuch Interkulturelle Kommunikation und Kompetenz: Grundbegriffe – Theorien – Anwendungsfelder. Stuttgart/ Weimar: Metzler, 488-498.