Rasisms

Vārda „rase“ etimoloģija nav skaidra. Trīs iespējas ir no latīņu valodas atvasinātie vārdi ratio „daba, būtība“, radix „sakne“ vai generatio „dzimstība“. Visus variantus var saskaņot ar šodienas izpratni par šo terminu. Termins rasisms radies 20. gadsimtā, precīzāk 20. gadsimta 20.-30. gados (sk. Zerger 1997, 19 u. 80).

Dudens rasismu definē kā ideoloģisku rasu diskriminācijas attaisnojumu. Cilvēki vai iedzīvotāju grupas ar noteiktām bioloģiskām īpašībām pēc savas būtības ir pārāki vai sliktāki par citiem kultūras spēju ziņā (sk. Dudens 2007, 879).

Citā definīcijā rasisms tiek raksturots kā vienpusējs un ekstrēms realitātes izkropļojums pārspīlēta sevis un citu cilvēku noniecinoša priekšstata izpratnē (sk. Geulen 2007, 7).

Jēdzienu norobežošana

Kāda ir atšķirība starp rasismu un ksenofobiju vai labējo ekstrēmismu? Ar rasismu tiek saprasta apspiešana vai nevienlīdzīga attieksme, kuras pamatā ir bioloģiskas, ģenētiskas atšķirības. Tiek hierarhizētas ārējās fiziskās pazīmes, kā arī vēsturiski vai kulturāli noteikti paradumi. Savas tautas izskats tiek nostādīts augstāk par citu tautu izskats. Tas rada šķietamu pārākuma izjūtu, kas noved pie citu tautu diskriminācijas to rases dēļ.

Tādējādi, atšķirībā no labējā ekstrēmisma, šim jēdzienam ir mazāka saistība ar naidīgumu pret demokrātiju, kas vēršas pret tiesiskuma pamatprincipiem. Lai gan tas ir vērsts arī pret cilvēkiem ar citām bioloģiskām pazīmēm, tajā uzsvars tiek likts uz demokrātijas kritiku. Rasisma diskriminācija nav tik daudz saistīta ar atšķirīgu izcelsmi, valodu vai reliģiju. Šajā gadījumā varētu runāt par ksenofobiju (sk. Führing/ Lensing 1994, 62). Tomēr bieži vien ir grūti veikt krasu nošķīrumu, jo tie pārklājas. Labējie ekstrēmisti seko rasisma idejai un aktīvi to dara. Sociālajā centrā ir arī daļa, pelēkā zona, kas atbalsta rasistisko ideju (sk. Koller 2015).

Vēsture

Vienmēr ir bijušas daudzas dažādas iedzīvotāju grupas, kas viena no otras atšķīrās iedzimtības ziņā. Piemēram, ir pigmeji, mongoļi, indiāņi vai arābi – visi ar savām specifiskajām īpašībām. No pirmā acu uzmetiena visspilgtākā atšķirība starp cilvēkiem ir viņu ādas krāsa. Pamatojoties uz šīm ārējām, visiem redzamajām, uzkrītošajām pazīmēm, radās klasifikācija, lai varētu iedalīt grupās un pēc tam tās novērtēt.

gadsimtā, tā sauktajā atklājumu laikmetā, Portugāle un Spānija sadalīja pasauli savā starpā. Eiropieši atrada piekļuvi jauniem tirdzniecības ceļiem, un tika izmantotas valstis ar lielu bagātību. Lai to paveiktu, viņiem bija nepieciešams darbaspēks, un tā rezultātā izveidojās Atlantijas okeāna trīsstūra tirdzniecība. Tas savukārt noveda pie verdzības afrikānizācijas. Vergi tika aizvesti uz Jauno pasauli, un viņu gūtā peļņa nonāca Eiropas karaļnamos. Tur, kur verdzība jau bija nostiprinājusies peļņu nesošā kolonizācijā, radās hierarhizācija pēc ādas krāsas. Militārais pārākums noteica uztverto morālo un reliģisko pārākumu (sk. Hund 2017, 20).

Eiropieši saprata, ka viņu uzdevums ir nodot progresu savā izpratnē it kā mazāk attīstītajām Amerikas, Āfrikas, Āzijas un Austrālijas tautām. Sistemātiski lielākā daļa zemes tika kolonizēta un sadalīta starp Eiropu un Japānu.

Skolas mācību grāmatās vairāk nekā 100 gadus, sākot no 1870. gadiem, piemēram, Francijā, melnā rase tika attēlota kā spējīga uz uzlabojumiem. Tas tika pamatots ar to, ka stipri pigmentēti cilvēki ir visvairāk līdzīgi pērtiķiem, īpaši galvas formas ziņā. Savukārt baltādaini cilvēki tika attēloti kā vispilnīgākā suga. Šī kļūdaini apgūtā klasifikācija radīja kļūdainu pārliecību par hierarhiju pēc iedzimtām īpašībām (sk. Victor 2012).

Nacistu laikmetā par vērtīgāko rasi tika uzskatīta ariju rase. No 1939. līdz 1945. gadam sinti un romi, tā sauktie mischlinge, ebreji un daudzas citas grupas tika klasificētas tiktāl, ka tām nebija tiesību dzīvot Vācijā. Tas noveda pie tā sauktās rasu mānijas. Tās sekas bija jauns, rasistiski motivēts antisemītisms. Iznīcināšanas nometne, kurā visvairāk cilvēku mira gāzes kamerās, indes injekcijās vai nošaušanā, bija Aušvica (sk. Wippermann 2005, 75). Pēc zaudētā Otrā pasaules kara vāciešu pārākuma sajūta atkal mazinājās. Denacifikācijas procesam bija jāpalīdz izveidot „baltos Rietumus“. To spēcīgi ietekmēja aukstais karš (sk. Hund 2007, 151).

Pavērsiena punkts attiecībā uz rasu vienlīdzību bija 1964. gada Amerikas Pilsonisko tiesību akts, kas pasludināja rasu segregāciju sabiedrībā par nelikumīgu. Pilsoņu tiesību akts bija nozīmīgs solis ceļā uz brīvību arī afroamerikāņiem, taču tas nebija cīņas par vienlīdzību beigas (sk. Bringle 2015, 6).

Rasisma formas

Kā redzams no iepriekšējām nodaļām, rasisma pamatideja ir balto, rietumu cilvēku konstruēšana kā „normas“ un viņu valorizēšana attiecībā pret pārējiem pasaules iedzīvotājiem (sk. Othering).

Lai gūtu priekšstatu par dažādām rasisma izpausmēm, tiek nošķirtas trīs vispārīgas un piecas izteiktas rasisma izpausmes. Principā pamatformas bieži vien ir savstarpēji atkarīgas un pārklājas.

Pamatformas

Strukturālais rasisms attiecas uz institucionalizētu diskriminācijas formu, un to raksturo hierarhiska varas struktūra. Šajā gadījumā rasisms notiek „no augšas uz leju“ un ļaunprātīgi izmanto sociālās atkarības attiecības. Daži piemēri ir rasu profilēšana un sliktākas darba un izglītības iespējas cilvēkiem ar migrācijas izcelsmi (organizācija pret cilvēku grupu).

Ar kultūras rasismu saprot atstumtību, kas balstīta uz kultūras un reliģiskiem atribūtiem. Kultūra ieņem „augstākas rases“ vietu, tāpēc šo formu dēvē arī par „rasismu bez rases“ vai „neorasismu“. Etnocentriskā perspektīva tiek uzskatīta par vienīgo pareizo, un starpkulturālisms tiek uzskatīts par kaitīgu. Kā piemēru var minēt pret musulmaņiem un antisemītismu vērstu attieksmi (cilvēku loks pret cilvēku loku).

Ikdienas rasisms ietver ikdienas diskriminācijas pieredzi, kas izriet no indivīdu mijiedarbības. Tās var būt netīšas vai apzinātas rasistiskas un parasti notiek ļoti nemanāmi. Tās ietver, piemēram, aizskarošas valodas lietošanu un diskriminācijas pieredzes trivializēšanu (indivīds pret indivīdu) (sk. Ogette 2017).

Skaidras formas

1 Postkoloniālais rasisms identificē mūsdienu tumšādaino cilvēku marginalizāciju un stigmatizāciju kā koloniālās rasu ideoloģijas sekas. Šādi domāšanas veidi ietver pašreizējās Rietumu peļņas izspiešanu, izmantojot koloniālo teritoriālo dalījumu un ekspluatāciju, kā arī etnocentrisku pasaules reprezentāciju. Šajā kategorijā ietilpst arī atteikšanās no tādiem pašnosaukumiem kā melnādainie, krāsainie cilvēki, melnādainie un rasu reālisms. Līdz pat šai dienai diskreditācija, pamatojoties uz fenotipiskajām īpašībām, ir strukturāli nostiprinājusies. Leļļu tests parāda, kādu ietekmi tas var atstāt uz bērniem. Turklāt savus neapzinātos aizspriedumus var noteikt, izmantojot netiešo asociāciju testu (sk. turpat). 2. Slēpto asociāciju tests (sk. turpat).

2 Antisemītisms apzīmē pret ebrejiem naidīgi noskaņotu izteikumu kopumu un tādējādi aizstāj novecojušo, reliģiski pamatoto antijūdaiismu. Visizplatītākie aizspriedumi attiecas uz it kā patiesi ebreju degunu un stilizāciju kā naudas tērētāju un ietekmīgu cilvēku. No pēdējiem tiek radītas daudzas sazvērestības teorijas, saskaņā ar kurām ebreji kontrolē pasauli (Rotšildu teorija). Turklāt pastāv holokausta noliegšana līdz pat attaisnošanai, kā arī antisemītisms, kas slēpts zem izliktas Izraēlas kritikas (sk. Polak 2018).

3 Gadje rasisms ietver arī sinti un romu diskrimināciju. Vārds „Gadje“ nozīmē „ne-roms“ un aizstāj tādus agrāk lietotus terminus kā „anticiganisms“ un „-romisms“. Tādējādi pirmo reizi rasismu praktizējošā puse tiek fokusēta pēc definīcijas. Sinti un romi tiek stigmatizēti kā bezpajumtnieki, necivilizēti cilvēki vai romantizēti kā „brīvi cilvēki“. Abas versijas veicina to, ka viņi tiek uzskatīti par trešās šķiras cilvēkiem un nepiederīgiem sabiedrībai (sk. AAS 2019).

4 Pret musulmaņiem vērstais rasisms bieži sakrīt ar antiislāmismu, jo abiem ir kopīgs nolūks diskreditēt musulmaņus. Virspusēji diskriminācija ir balstīta uz reliģisko piederību, taču patiesībā tā tiek vispārināta, pamatojoties uz fenotipiskajām pazīmēm. Bieži vien skartie tiek apsūdzēti integrācijas spēju trūkumā vai ekstrēmistiskos uzskatos. 5. Diskriminācija un diskriminācija pret diskrimināciju.

5 Pret aziātiem vērstais rasisms ietver visus aziātu devalvācijas veidus. Simptomātiski ir acu zonas degradēšana vai šķietami pozitīvi atribūti, piemēram, centība un inteliģence. Tomēr arī šīs stigmas veicina rasistisku citādību un šaubu gadījumā noved pie tā, ka sabiedrības vairākums neuztver rasistisko saturu nopietni. No otras puses, pieņēmums, ka aziātiem kopumā ir risks inficēties ar Corona vīrusu, ir atklāti rasistisks (sk. Dapp 2014).

 

Literatūra

Amadeu Antonio fonds (2019): Rasisms pret sinti un romiem. https://www.amadeu-antonio-stiftung.de/wp-content/uploads/2019/01/Flyer_GMF_Roma.pdf [12.03.2020].

Bandelow, Borwin: Xenophobia is in all of us (Bandelovs, Borvins: Ksenofobija ir mūsos visos). https://www.faz.net/aktuell/politik/inland/angstforscher-borwin-bandelow-ueber-fremdenangst- 15763320.html [25.12.2018].

Bringle, Jennifer (2015): The civil rights act of 1964. New York: The Rosen Publishing Group (1964. gada likums par pilsoniskajām tiesībām).

Dapp, Teresa (2014): We are not gooks! In: Time Online https://www.zeit.de/zustimmung?url=https%3A%2F%2Fwww.zeit.de%2Fpolitik%2Fdeutschland%2F2014-02%2Fwir-sind-keine-schlitzaugen [12.03.2020].

Duden (2007): Das Fremdwörterbuch. 9. izd. Mannheim: Bibliographisches Institut.

Führing, Gisela/ Lensing, Mechthild (1994): Was heißt hier fremd? Berlin: Cornelsen.

Geulen, Christian (2007): Rasisma vēsture. Minhene: Beck.

Hārvarda universitāte: https://implicit.harvard.edu/implicit/germany/selectatest.jsp [12.03.2020].

Hund, Wulf D. (2017): Wie die Deutschen weiß werden. Kleine (Heimat)Geschichte des Rassismus. Štutgarte: J. B. Metzler.

Koller, Christian: Kas patiesībā ir rasisms? http://www.bpb.de/politik/extremismus/rechtsextremismus/213678/was-ist-eigentlich-rassismus [26.12.2018].

Ogette, Tupoka (2017): Exit racism. Mācīšanās kritiski domāt par rasismu. Münster: Unrast.

Polak, Oliver (2018): Gegen den Judenhass. Berlin: Suhrkamp.

Victor, Jean-Christophe: The Emergence of Racism. http://www.bpb.de/mediathek/178985/die- emergence-of-racism [12.12.2018].

Wippermann, Wolfgang (2007): Rassenwahn und Teufelsglaube. Berlin: Frank & Timme.

Zerger, Johannes (1997): Kas ir rasisms? Ievads. Göttingen: Lamuv.

Youtube: Leļļu tests. https://www.youtube.com/watch?v=tkpUyB2xgTM [12.03.2020].