Psiholingvistika (valoda, doma, realitāte)

Vai mēs varam domāt bez valodas? Vai tikai valoda ļauj mums veidot domas? Kāda ir saikne starp valodu un domāšanu? Valodas filozofija cenšas atbildēt uz šādiem jautājumiem. Kopš 19. gadsimta vidus tā ir lingvistikas apakšnozare, taču valodas un domāšanas problēma tika risināta jau antīkajā senatnē. Valodas filozofiju pēta gan filozofi, gan valodnieki, taču šajā rakstā šī tēma aplūkota tikai no valodniecības perspektīvas.

Piažē: doma nosaka valodas veidošanas un lietošanas iespējas.

Lai gan Piažē nebija valodnieks, bet gan biologs un attīstības psihologs, viņa veiktie pētījumi par bērnu valodas apguvi ļauj izdarīt secinājumus par valodas un izziņas saistību. Viņš pieņem, ka „kognitīvā attīstība (t. i., pakāpeniska domāšanas stratēģiju apgūšana) izšķiroši nosaka mūsu valodas attīstību un valodu“ (Beyer/ Gerlach 2018, 206).

Kā pierādījumu viņš atsaucas uz eksperimentiem ar bērnu kvantitātes uztveri. Vienā no šiem eksperimentiem vienu un to pašu ūdens daudzumu no vienas tvertnes pārlej citā tvertnē, kuras forma rada augstāku stāvošā ūdens līmeni. Bērni uzskata, ka tagad tam jābūt vairāk ūdens. Tikai no 5 līdz 8 gadu vecumam bērni sāk ticēt, ka „daudzuma izskata izmaiņas neietekmē pašu daudzumu“ (Szagun 2016, 207). Piažē uzskata, ka šo izpratni neietekmē valoda, jo tā ir „fundamentālas pārmaiņas domāšanā“ (Szagun 2016, 207).

Sapīra-Vorfa hipotēze: valoda nosaka mūsu domāšanu

Divi no pazīstamākajiem pretējās nostājas pārstāvjiem ir Bendžamins Lī Vorfs un Edvards Sapīrs. Tā sauktā Sapīra-Vhorfa hipotēze apgalvo, „ka mūsu dzimtā valoda nosaka veidu, kā mēs domājam un uztveram pasauli“ (Deutscher 2010, 149).

Hipotēzi bieži vien pielīdzina lingvistiskā determinisma principam vai lingvistiskās relativitātes principam, jo tā ir balstīta uz šiem principiem.

Lingvistiskā determinisma princips nosaka, ka konkrētā valoda, kurā cilvēks runā, nosaka, t. i., nosaka domāšanu. Lingvistiskās relativitātes princips paredz, ka dažādu valodu lietotāji realitāti uztver atšķirīgi (sk. Werlen 2002, 201).

Sapīra un Horfa hipotēze laika gaitā ir tikusi asi kritizēta. Viena no galvenajām kritiskajām piezīmēm ir tā, ka saskaņā ar šo hipotēzi „dzimtā valoda ierobežo mūsu intelektuālo redzesloku un ierobežo mūsu spēju saprast citās valodās lietotās idejas vai atšķirības“ (Deutscher 2010, 267).

Boass un Jakobsons: saikne starp kultūru un valodu

Antropologs Francs Boass (Franz Boas) savos pētījumos pievērsās nevis saiknei starp valodu un domāšanu, bet gan saiknei starp kultūru un valodu. Pēc viņa domām, katra kultūra var visu izteikt lingvistiski, bet attiecīgās kultūras vajadzības nosaka, ka tās locekļiem noteikta informācija ir jāizsaka lingvistiski, bet cita informācija nav nepārprotami nepieciešama (sal. Werner 2002, 183 u. c.).

Lingvists Romāns Jakobsons pārņem Boasa antropoloģiskos apsvērumus un pārnes tos uz valodniecību. Arī Jakobsons uzskata, ka katra kultūra vai valoda teorētiski spēj izteikt visu, un izvirza tēzi, ka valodas atšķiras „ar informāciju, [kuru] katra valoda liek tās runātājiem reproducēt“ (Deutscher 2010, 173).

Deutscher: Boas-Jakobsona princips

Turpinot Boasa un Jakobsona darbu, Dēčers izvirza Boasa-Jakobsona principu kā atbildi uz Sapīra-Vhorfa hipotēzi. Ņemot vērā Boasa un Jakobsona skaidrojumus, viņš apraksta valodas ietekmi uz domāšanu. Ja valoda mudina tās runātājus izteikt noteiktu informāciju lingvistiski, šī informācija ir jāņem vērā arī mentāli (sk. Deutscher 2010, 175).

Šajā ziņā dzimtā valoda liek mums pievērst uzmanību konkrētām detaļām, atšķirt noteiktus terminus un veidot noteiktas asociācijas (sk. Deutscher 2010, 267). Tādējādi „valodas ieradumi ar laiku var nostiprināties par mentāliem ieradumiem“ (Deutscher 2010, 175). Deutscher citē eksperimentus un pētījumus, kas pierāda, ka mūsu dzimtā valoda kognitīvi ietekmē atmiņu, uztveri un asociācijas, kā arī ietekmē mūsu praktiskās spējas, piemēram, orientēšanos (sk. Deutscher 2010, 267 f.).