Postkoloniālisms

No vienas puses, postkoloniālisms attiecas uz laika posmu kopš koloniālās svešvaldības beigām un no tā izrietošajām konstelācijām kultūras, sociālajā un politiskajā līmenī (sk. Hegerfeldt 2007, 602). No otras puses, ar to saprot postmodernistu intelektuālo strāvojumu, kas nodarbojas ar (Eiropas) koloniālisma vēsturi un izmanto dažādus socioloģijas, lingvistikas, kā arī literatūrzinātnes, kultūras, vēstures un politikas studiju impulsus (sk. turpat). Kolonizācijas kontekstu veidotās tautu vai iedzīvotāju grupu kultūras un identitātes pētījumi ir vērsti uz to, lai apšaubītu imperiālistisko struktūru noturību dažādās dzīves jomās (sk. Young 2001, 57).

Tādējādi postkoloniālais diskurss rosina kritisku refleksiju par „pagātnes koloniālajiem apstākļiem, kas ir saglabājušies līdz mūsdienām“ (Pourmokhtari 2013, 1786), un dekonstruē Rietumu jeb eirocentriskos pieņēmumus par sabiedrībām ārpus Rietumiem (Āfrika, Indija, Tuvie un Vidējie Austrumi). Postkoloniālisma visaptverošais mērķis ir koloniālās netaisnības izpēte, globālo hierarhiju nojaukšana, izmantojot postkoloniālo grupu sociālo emancipāciju, un to kultūras zināšanu bāzes rekonstrukcija (sk. Hegerfeldt 2007, 602).

Postkoloniālisma aizsācēji

Līdzās F. Fanona antikoloniālistiskajiem rakstiem postkoloniālisma teorijas veidošanā par revolucionāru izrādījās slavenais palestīniešu literatūrzinātnieka Edvarda Saida pētījums „Orientālisms“ (1978), kas tiek uzskatīts par postkoloniālisma pieejas pamattekstu (sk. turpat). Tās pamattēze pieņem, ka pastāv smalki, noturīgi eirocentriski aizspriedumi pret arābu-islāmisko pasauli un tās kultūru (sk. Boatcă 2015, 114).

Īpaši nozīmīgi ir arī H. Bhabha un G. Spivak poststrukturālistu raksti. Pēdējais „attīsta hibriditātes jēdzienu kā centrālo postkoloniālās identitātes aspektu, saskaņā ar kuru koloniālo saimnieku autoritāti grauj atsvešinātā kultūras piesavināšanās, ko veic kolonizētās grupas. Kultūru sadursmē paveras starpkultūru telpa, kas padara iespējamu pretestību un iejaukšanos.“ (Hegerfeldt 2007, 602).

Strīdi par postkoloniālismu

Tiek kritizētas pieejas, kas kritizē koloniālismu un tiek iekļautas postkoloniālisma jēdzienā. Kritika ietver „Rietumu teorētisko diskursu piemērošanu postkoloniālām problēmām un Rietumu formu un valodu izmantošanu postkoloniālo autoru darbos“. (ibid.)

Turklāt postkoloniālisms tiek apsūdzēts imperiālisma iemūžināšanā, pārāk lielu uzmanību pievēršot koloniālisma jēdzienam un aizēnojot atšķirības starp vēsturiski pieredzēto koloniālismu, kā arī pašreizējiem postkoloniālajiem apstākļiem (sk. turpat).

No „postkoloniālā pagrieziena“ līdz „dekoloniālajai iespējai“.

Dekoloniālisma pieeja, kas radās, pateicoties Latīņamerikas koloniālajai pieredzei, atšķiras no iepriekšējās postkoloniālisma teorijas ar to, ka tā vairāk koncentrējas uz politekonomijas tematiskajām jomām (sk. Boatcă 2015, 124). Tā ir jāsaprot kā pretreakcija postkoloniālo pētījumu homogenizējošajām tendencēm, savukārt pretējās nostādnes tiek ignorētas (sk. turpat, 121).

Koloniālisma jēdziens ir jānošķir no koloniālisma, un atšķirībā no koloniālisma tas raksturo noturīgu, nepārtraukti pastāvošu varas struktūru, kas radusies, Eiropai kolonizējot Ameriku, un kas ir gan Rietumu modernitātes ēnas puse, gan nepieciešamais priekšnoteikums (sk. turpat, 119).

Šajā kontekstā Mignolo piebilst: „“Dekoloniālais“ arvien biežāk tiek lietots, lai apzīmētu politiskus un epistemiskus projektus, nevis disciplināru studiju filmu. […] Tāpēc dekoloniālisms nozīmē gan analītisku uzdevumu atklāt koloniālisma loģiku, gan perspektīvu uzdevumu veicināt tādas pasaules veidošanu, kurā līdzās pastāvēs daudzas pasaules“. (Mignolo 2012, 54)

Literatūra

Boatcă, Manuela (2015): Postkoloniālisms un dekoloniālisms. In: Fischer, Karin/ Hauck, Gerhard/ Boatcă, Manuela (eds.): Handbuch Entwicklungsforschung. Wiesbaden: Springer VS, 113-123.

Hegerfeldt, Anne (2007): Postkoloniālisms. In: Burdorf, Dieter/ Fasbender, Christoph/ Moennighoff, Burkhard (eds.): Metzler Lexikon Literatur. Termini un definīcijas. 3. izd. Stuttgart/ Weimar: Metzler, 602.

Mignolo, Walter (2012): The darker side of western modernity. Durham: Duke University Press.

Pourmokhtari, Navid (2013): A Postcolonial Critique of State Sovereignty in ir: the contradictory legacy of a „West-centrise“ discipline. In: Third World Quarterly 34.

Young, Robert J. C. (2001): R. J. Y. R. Pakalns (J. J. Y. Pakalns), R. J. An Historical Introduction. Oxford: Blackwell Publishing.