Populisms

Populisms (latīņu populus „tauta“), pēc Dudena domām, ir „populāra, bieži vien demagoģiska politika, ko raksturo oportūnisms un kuras mērķis ir iegūt masu labvēlību (vēlēšanu nolūkā), dramatizējot politisko situāciju“ (Duden 2015, 1367). Tiek izteikts aicinājums tautai, kas atspoguļojas pašā vārdā (sk. Decker, 37). Termins populisms satur sufiksu -mus, ar ko tiek domāts pārspīlējums per se, kas vērsts pret demokrātiskas konstitucionālas valsts sastāvdaļām (sk. Wielenga/ Hartleb 2011, 11).

Populisma pazīmes

Populisms izriet no tautas gribas un tādējādi leģitimizē tās varu. Tas sev piedēvē patiesību, kas ir nedemokrātiska, kā arī nezinātniska un nav pamatojama ar faktiem. Kamēr šo patiesību pieņem indivīds, tā tiek uzskatīta par absolūtu (sk. Stegemann 2017, 64).

Turpmāk uzskaitītas populisma raksturīgās iezīmes:

1. Populisms ir „ideoloģisko elementu, metaforu, stilistisko elementu, kā arī politiskās prakses kombinācija“ (Lucardie 2011, 20). Turklāt populistiem raksturīgs „rupjš, tiešs, ja ne vulgārs stils un vārdu lietojums“ (turpat).
2. Pēc populistu domām, tauta ir viendabīga, morāli tikumīga kopiena bez interešu atšķirībām (sk. turpat). Veselā saprāta, t. i., tautas veselā saprāta, politisko lēmumu pieņemšanā ir labāks kritērijs nekā elites ekspertīze (sk. turpat). Pēc populistu domām, elite vienmēr ir korumpēta, ļaunprātīga, maldinoša un konspiratīva (sk. turpat).
3. Populistiem ir vajadzīgas ārējās grupas (galvenokārt imigranti), kas darbojas kā grēkāži un pret kurām viņi var mobilizēt tautu, tieši neiebilstot pret eliti. Tajā pašā laikā viņi apsūdz eliti, ka tā dod priekšroku šīm minoritātēm, nevis savai tautai (sk. ibid., 21). 4. Ekonomiskās minoritātes un viņu minoritāšu pārstāvji, kas ir „zaļie karotāji“ (sk. ibid., 21).
4. Daudzi pētnieki uzskata, ka populisti vēlas aizstāt vai papildināt netiešo, parlamentāro demokrātiju ar tiešo jeb plebiscitāro demokrātiju. Turklāt populistiskās kustības vada harizmātiski līderi, kuri apgalvo, ka iemieso tautas gribu (sk. Decker 2011, 37; sk. turpat, 21).

Literatūra

Decker, Frank (2011): Demokrātiskais populisms un vai populistiskā demokrātija? Piezīmes par sarežģītām attiecībām. In: Wielenga, F./ Hartleb, F. (red.): Populism in Modern Democracy. Nīderlandes un Vācijas salīdzinājums. Münster: Waxmann, 39-54.

Duden redakcija (2015): Duden – Vācu valodas universālā vārdnīca. Das umfassende Bedeutungswörterbuch der deutschen Gegenwartssprache. 8. izd. Berlin: Bibliographisches Institut.

Lucardie, Paul (2011): Populisms: konceptuāli vēsturiskas un teorētiskas piezīmes. In: Wielenga, F./ Hartleb, F. (eds.): Populism in Modern Democracy. Nīderlandes un Vācijas salīdzinājums. Münster/ New York: Waxmann, 17-38.

Stegemann, Bernd (2017): The spectre of populism. Eseja par politisko dramaturģiju. Berlīne: Theater der Zeit.

Wielenga, Friso/ Hartleb, Florian (2011): Ievads. In: Wielenga, F./ Hartleb, F. (red.): Populism in Modern Democracy. Nīderlandes un Vācijas salīdzinājums. Münster/ New York: Waxmann, 7-16.