Populisms (latīņu populus „tauta“), pēc Dudena domām, ir „populāra, bieži vien demagoģiska politika, ko raksturo oportūnisms un kuras mērķis ir iegūt masu labvēlību (vēlēšanu nolūkā), dramatizējot politisko situāciju“ (Duden 2015, 1367). Tiek izteikts aicinājums tautai, kas atspoguļojas pašā vārdā (sk. Decker, 37). Termins populisms satur sufiksu -mus, ar ko tiek domāts pārspīlējums per se, kas vērsts pret demokrātiskas konstitucionālas valsts sastāvdaļām (sk. Wielenga/ Hartleb 2011, 11).
Populisma pazīmes
Populisms izriet no tautas gribas un tādējādi leģitimizē tās varu. Tas sev piedēvē patiesību, kas ir nedemokrātiska, kā arī nezinātniska un nav pamatojama ar faktiem. Kamēr šo patiesību pieņem indivīds, tā tiek uzskatīta par absolūtu (sk. Stegemann 2017, 64).
Turpmāk uzskaitītas populisma raksturīgās iezīmes:
Literatūra
Decker, Frank (2011): Demokrātiskais populisms un vai populistiskā demokrātija? Piezīmes par sarežģītām attiecībām. In: Wielenga, F./ Hartleb, F. (red.): Populism in Modern Democracy. Nīderlandes un Vācijas salīdzinājums. Münster: Waxmann, 39-54.
Duden redakcija (2015): Duden – Vācu valodas universālā vārdnīca. Das umfassende Bedeutungswörterbuch der deutschen Gegenwartssprache. 8. izd. Berlin: Bibliographisches Institut.
Lucardie, Paul (2011): Populisms: konceptuāli vēsturiskas un teorētiskas piezīmes. In: Wielenga, F./ Hartleb, F. (eds.): Populism in Modern Democracy. Nīderlandes un Vācijas salīdzinājums. Münster/ New York: Waxmann, 17-38.
Stegemann, Bernd (2017): The spectre of populism. Eseja par politisko dramaturģiju. Berlīne: Theater der Zeit.
Wielenga, Friso/ Hartleb, Florian (2011): Ievads. In: Wielenga, F./ Hartleb, F. (red.): Populism in Modern Democracy. Nīderlandes un Vācijas salīdzinājums. Münster/ New York: Waxmann, 7-16.