Pilsoniskā sabiedrība

Termins „pilsoniskā sabiedrība“ attiecas uz sabiedrības formu, ko raksturo neatkarīgi sociāli un politiski iesaistīti pilsoņi (sk. Duden 2020). Tas ietver, piemēram, darbību klubos, asociācijās un baznīcās vai amatu ieņemšanu.

Pilsoniskā sabiedrība ir dzīvas demokrātijas stūrakmens. Pilsoniskā sabiedrība vērš uzmanību uz aktuālām sociālām problēmām, kurām, pēc tās domām, politiskajā līmenī netiek pievērsta pietiekama uzmanība. Pilsoniskās sabiedrības „tumšajai pusei“ var būt arī antidemokrātiska ietekme, jo tā var izpausties kā atstumtība, necilvēcīga uzvedība utt. Atbildīgi pilsoņi ir būtiski funkcionējošai un kritiskai pilsoniskai sabiedrībai.

3 perspektīvas

Šo terminu var aplūkot arī no trim perspektīvām: normatīvās, uz rīcību orientētās un uz aktieri orientētās perspektīvas.

1 Normatīvā perspektīva šeit nozīmē pilsonisko sabiedrību, kas cīnās par labāku nākotni vai taisnīgāku sabiedrību; šī perspektīva galvenokārt izpaužas cīņā pret autoritārām vai diktatoriskām sistēmām.

2 Savukārt uz rīcību orientētā perspektīva attiecas uz sociālo mijiedarbību sabiedrībā. Piemēram, pilsoniskajai sabiedrībai jābūt nevardarbīgai, izpalīdzīgai un uz kompromisu orientētai. Šo pilsoniskās sabiedrības pamatnostāju atbalsta politiski radītais tiesiskais regulējums, piemēram, cilvēktiesības un pamattiesības. Tādējādi tā ir daļa no politiskās kultūras, kurai ir kopīgas vērtības un kura pārstāv tās pašas vērtības.

3 Pilsoniskās sabiedrības aktiera skatījumā galvenā uzmanība tiek pievērsta indivīdiem vai organizācijām, kas darbojas patstāvīgi ārpus ģimenes vai korporatīvajām struktūrām. Tas notiek atrauti no tādām sociālām kategorijām kā tirgus, valsts un privātā sfēra asociācijās, nevalstiskās organizācijās (NVO), aprindās, tīklos, federācijās vai līdzīgās struktūrās (sk. Bpb 2020).

Pilsoniskā sabiedrība un hegemonija

Pilsoniskās sabiedrības jēdzienam, società civile, kas bieži vien tiek uzlādēts kā normatīvs jēdziens, itāļu marksisma intelektuālis Antonio Gramši (1891-1837) pievērš būtisku kritiski analītisku uzmanību: Sociālekonomiski sadalītā kapitālistiskā sabiedrībā pilsoniskās sabiedrības sfēra ne vienmēr ir demokrātiskas un sociālas līdzdalības osta, kas ir glīti nošķirta no ekonomikas un politikas, bet var funkcionēt – kā revolūcijas periodā Pirmā pasaules kara beigās – kā „izturīga cietokšņu un kazemātu ķēde“ (Gramsci 1999, 874), kas sadarbībā ar valsts varu stabilizē pastāvošās dominēšanas attiecības un mīkstina un vājina emancipācijas centienus.

Tāpēc pilsoniskā sabiedrība, tāpat kā politiskā sfēra, nav neitrāla telpa, bet gan nozīmīga telpa, kas saistīta ar visas sabiedrības konfliktējošo reproducēšanu un kurā sociālie spēki cīnās par kultūras hegemoniju: Hegemonija atšķirībā no uz piespiešanu balstītas politikas apzīmē „varu, kas sakņojas cilvēku pārliecībā un ne tikai abstrakti leģitimizē varu, bet arī iekļauj to valdīto konsensā“ (Haug/Davidson 2004, 1-29). Saskaņā ar šo izpratni izšķirošais faktors reālai demokratizācijai nav tikai formāla pilsoniskās sabiedrības pastāvēšana, bet gan tās – hegemoniska vai prethegemoniska, rezistenta – funkcija sabiedrībā.

Literatūra

Federālā pilsoniskās izglītības aģentūra (2012): Die verschiedenen Dimensionen der Zivilgesellschaft, tiešsaistē: https://www.bpb.de/politik/grundfragen/deutsche-verhaeltnisse-eine-sozialkunde/138713/dimensionen (skatīts 18.09.2020.).

Gramsci, Antonio (1999): Gefängnishefte. 4. sējums, Hamburga: Argument, 874. lpp.

Haug,Wolfgang Fritz/ Davidson, Alastair (2004): Hegemonija. In: Kritiskās teorijas institūts Inkrit (red.): Historisch-kritisches Wörterbuch des Marxismus. Sējums 6/I. No hegemonijas līdz imperiālismam. Hamburga: Argument, sp. 1-29.