Pasaules vēsture

„Vēstures didaktikas mērķis vairs nav iemācīt skolēniem pēc iespējas vairāk aizmirsto zināšanu no noteikta kanona. Drīzāk tā jautā un domā par to, kā skolēniem skolā apgūt viņiem svarīgus vēstures jautājumus, domāšanas metodes, darba veidus un saturu, lai palielinātu skolēnu atcerēšanās spēju un saistītu tos ar vēsturiski apgaismotu sociālo iztēli.“ (Bergmann et al., 2003, 3).

Šis citāts ilustrē mēģinājumu pārdomāt vēstures zināšanas, lai palīdzētu skolēniem labāk izprast mūsdienu procesus un problēmas pasaulē, kurā „globālais arvien vairāk iespiežas vietējā“ (Forster/ Popp 2003, 5). Tieši šeit pasaules vēstures makroekonomiskā perspektīva ir svarīga. Saskaņā ar Konrādu pasaules vēsture jeb globālā vēsture mēģina pārvarēt nacionālās vēstures un to noslēgtās telpas, lai labāk atspoguļotu un izprastu „transnacionālos procesus, apmaiņas attiecības, kā arī salīdzinājumus globālo kontekstu ietvaros“ (Conrad 2013, 9).

Kas ir pasaules vēsture?

Daudziem autoriem termini pasaules vēsture un globālā vēsture ir saplūduši tiktāl, ka var runāt par sinonīmiem (sk. Sieder/Langthaler 2010, 9), kas tiek pieņemts arī turpmāk šajā tekstā. Vispārīgāk globālā vēsture apzīmē vēstures analīzes veidu, kurā parādības, notikumus vai procesus var ievietot globālā kontekstā (sal. Conrad 2013, 9). Globalizētās pasaules savstarpējās saiknes ir globālās vēstures sākumpunkts, koncentrējoties uz apmaiņu starp „lietām, cilvēkiem, idejām un institūcijām“ (Conrad 2013, 9). Mūsdienu pasaules vēsture apšauba vēstures mācību programmas orientāciju un nacionāli vēsturisko ievirzi, un to raksturo galvenokārt globalizācijas procesu analīze un iespēja skolēniem attīstīt makro perspektīvu globālo problēmu risināšanā (sk. Forster/ Popp, 5).

Tomēr pasaules vēstures studijām vispār nav jābūt globālām. Konrads apraksta, ka „tā […] var būt globāla, bet atkarībā no tēmas vai jautājuma […] tai nav jāaptver visa pasaule“ (Conrad 2013, 10). (Conrad 2013, 10). Svarīgākās atziņas vai jautājumi izrietētu no lokālā un globālā līmeņa saskarnēm un „to lokālās izpausmes“ (Conrad 2013, 10). Bādenes-Virtembergas valsts izglītības serverī globālā vēsture tiek saprasta kā jauna vēstures studiju joma, kas arvien vairāk piesaista uzmanību arī citās disciplīnās. Šīs jaunās pieejas kvintesence varētu būt perspektīvas maiņa no eirocentriskas un rietumnieciskas koncentrēšanās uz izpratni par ārpuseiropeiskām kultūrām (sk. Marks 2006, 178-180). Tomēr precīza globālās vēstures definīcija diez vai ir iespējama, jo pieejas sākas dažādos laika posmos. Par to liecina arī projekts „lielā vēsture“, kas sākas ar Lielo sprādzienu (sk. Conrad/Eckert 2007, 25).

Šeit kļūst skaidrs, ka, lai gan globālās un pasaules vēstures pieejas ir līdzīgas savā makro perspektīvā, tomēr šīs perspektīvas telpiskā un laika tvērums dažādās pieejās var ievērojami atšķirties, tāpēc vienota un precīza šīs jomas definīcija šķiet neiespējama (sk. Conrad/Eckert 2007, 25). Simons par jautājumu, kas ir lielā vēsture, raksta šādi:

„Lielā vēsture ir jauns, transdisciplinārs lauks, kurā dažādu akadēmisko disciplīnu zinātnieki cenšas rast jēgu stāstam, ko stāsta cilvēces zināšanu kopums“. (Simon 2015, 2)

Šīs definīcijas vēriens un starpdisciplinaritāte būtiski atšķiras no pieejām, kas „tikai“ cenšas attēlot globalizācijas procesus vai globālos kontekstus un padarīt tos saprotamākus. Lielās vēstures pieejā zinātniskie atklājumi tiek kontekstualizēti cilvēces vēstures un civilizācijas kontekstā un iestrādāti „stāstā“: „Un tas ir saistīts ar stāstīšanas mākslu, kas ir humanitāro zinātņu kompetencē.“ (Simon 2015, 2).

No otras puses, saskaņā ar Konrādu un Ekertu pasaules vēstures jomā var izdalīt četras plašas perspektīvas, kas parādījušās pēdējos gados: Pasaules ekonomika un pasaules sistēma, civilizāciju analīze, globalizācijas vēsture un postkoloniālās studijas (sk. Conrad/ Eckert 2007, 15 un turpmāk). No otras puses, saskaņā ar Siedera un Langthalera teikto, globālā jeb pasaules vēsture „ietver arī sociālos un kultūras salīdzinājumus izglītības zinātnē […], politikas zinātnē, sociālajā un kultūras antropoloģijā [un] kultūras pētniecībā“ (Sieder/ Langthaler 2010, 10).

Kļūst skaidrs, ka zinātniskajā diskusijā par globālās vēstures definīciju vēl nav panākta vienošanās, jo dažādās pieejas pārāk atšķiras viena no otras, jo „iespējamām globālās vēstures tēmām [gandrīz] nav robežu“. (Conrad 2013, 198). Kopumā attiecībā uz laika dimensiju var apgalvot, ka lielākā daļa globālās vēstures pieeju koncentrējas uz „modernās ēras“ kontekstiem un tādējādi distancējas no lielās vēstures projekta, kas sākas ar Lielo sprādzienu (sk. Conrad/ Eckert 2007, 25). Pasaules vēstures vai globālās vēstures pieejas telpiskās dimensijas skatījums ne vienmēr ir vērsts uz visu pasauli, daudz vairāk analīzes gaitā svarīga loma ir „globālo saikņu apzināšanai“ (Conrad/ Eckert 2007, 27).

Kopsavilkums

Var apgalvot, ka pasaules vēsture mēģina mainīt perspektīvu no mikrouzskatu uz makrouzskatu, koncentrējoties uz globālām kopsakarībām un cenšoties tās atklāt. Līdz ar to, pēc Konrada domām, var atzīmēt divus galvenos pasaules vēstures potenciālus. No vienas puses, pasaules vēsture var bruģēt ceļu globālai vēsturiskai apziņai, koncentrējoties uz starptautisko apmaiņu (sk. Conrad 2013, 26). No otras puses, globālā vēsture paver iespēju palūkoties uz vēsturi no putna lidojuma, tādējādi parādot kritiskāku skatījumu uz noteiktiem notikumiem (sk. Conrad 2013, 27). Šī vēstures zinātnes joma, visticamāk, iegūs lielāku nozīmi arī starpkultūru komunikācijā.

Literatūra

Bergmann, Klaus/ Mayer, Ulrich/ Pandel, Hans-Jürgen/ Schneider, Gerhard (2003): Foruma vēsturiskās mācības sērija. In: Popp, Susanne/ Forster, Johanna (eds.): Curriculum Weltgeschichte – Globale Zugänge für den Geschichtsunterricht. Schwalbach, 3.

Christian, David (2011): David Christian – Gesamtgeschichte, 11. aprīlis. https://www.youtube.com/watch?v=yqc9zX04DXs [03.07.2019].

Conrad, Sebastian (2013): Globalgeschichte – Eine Einführung, Minhene: Beck.

Conrad, Sebastian/ Eckert, Andreas (2007): Globalgeschichte, Globalisierung, multiple Modernen: Zur Geschichtsschreibung der modernen Welt. In: Conrad, Sebastian/ Eckert, Andreas/ Freitag, Ulrike, (eds.): Globalgeschichte – Theorien, Ansätze, Themen. Frankfurt am Main: Campus, 7-49.

Forster, Johanna/ Popp, Susanne (red.) (2003): Curriculum Weltgeschichte – Globale Zugänge für den Geschichtsunterricht, Schwalbach: Wochenschau Verlag.

Marks, Robert B. (2006): The Origins of the Modern World: A Global World History, Stuttgart: Konrad Theiss.

Sieder, Reinhard/ Langthaler, Ernst (red.) (2010): Globalgeschichte 1800-2010. Vīne/ Ķelne/ Veimāra: Böhlau.

Simon, Richard B. (2015): Kas ir lielā vēsture. In: Simon, Richard B./ Behmand, Mojgan/ Burke, Thomas (eds.): Teaching Big History. Oakland: University of California Press, 1-20.