Neviennozīmības tolerance

Starpkultūru kompetence tiek klasificēta sociālās kompetences jomā. Sociālā kompetence ļauj adekvāti parādīties kultūras vidē. Starpkultūru kompetence veicina arī spēju mijiedarboties nekulturālā vidē. Persona tiek raksturota kā „sociāli kompetenta“, ja tā spēj mijiedarboties ar citu kultūru pārstāvjiem. Tas tiek panākts, ja cilvēki spēj izprast savu kolēģu uztveri un idejas. Savu sociālo uzvedību vajadzētu apšaubīt no svešas kultūras perspektīvas un vajadzības gadījumā koriģēt. Nevajadzētu izslēgt savus priekšstatus par vērtībām un normām, bet gan elastīgi un atbilstoši situācijai tos pielāgot.

Vietējā un svešā kultūra

Priekšnoteikums ir apzināties, ka pastāv kultūrai raksturīgi un kultūrai sveši uzvedības modeļi, kā arī vēlme pārdomāt un mainīt savas vērtības. Sociālā un starpkultūru kompetence parasti tiek uzskatīta par apgūstamu, pieņemot, ka pamati tiek likti agrīnā socializācijā, kam ir izšķiroša ietekme uz starpkultūru kompetences attīstību. Tāpēc starpkultūru kompetences apguve neaprobežojas tikai ar zināšanām par konkrētu valsti, svešvalodu prasmēm, kultūras paražām vai uzvedības modeļiem. Starpkultūru kompetencei vajadzētu rosināt cilvēkus uztvert, pārdomāt un apšaubīt savu kultūru. Lai to panāktu, indivīdam ir jāizprot sava kultūra un no tās izrietošie rīcības modeļi (sk. Derboven/ Kumbruck 2005, 6 f.). Kühlmann identificē septiņas prasības kā pamatnosacījumus starpkultūru kompetences sasniegšanai. Pirmkārt, viņš min toleranci pret neskaidrībām (sk. Kühlmann 1995, 36).

Divdomīguma tolerance – kas tas ir?

Lai labāk definētu starpkultūru kompetenci, ir izstrādāti dažādi modeļi, no kuriem lielākā daļa balstās uz noteiktu personības īpašību sarakstiem. Lielākajā daļā starpkultūru kompetences modeļu kā būtisks aspekts ir minēta tolerance pret neskaidrībām (sk. Straub/ Weidemann/ Weidemann 2007, 42 f.).

Termins „divdomība“ ir cēlies no latīņu valodas un nozīmē neskaidrību. Tādējādi divdomīguma tolerance raksturo kompetenci atpazīt neskaidrības un pretrunas un paciest nenoteiktību, kas var rasties to rezultātā (sk. Derboven/ Kumbruck 2005, 6).

Kultūras gaidas

Starpkultūru saskarsmē vienmēr rodas jaunas situācijas, kas ir pretrunā ar paša kultūras gaidām. Šīs neatbilstības var radīt lielu spriedzi komunikācijas partneriem. Šādas situācijas uztvert un izteikt var palīdzēt lomu distance un empātija (sk. Krappmann 1973, 150).

Vispirms mijiedarbības dalībniekiem ir „jāpielāgojas vienam otram savstarpējās gaidās“ (Krappmann 1973, 151) un jāvienojas par jauniem mijiedarbības nosacījumiem. Līdz ar to mijiedarbības dalībnieku vajadzības vairs nevar tikt pilnībā apmierinātas. Šajā procesā „visi mijiedarbības partneri […] katrā situācijā cenšas uzturēt un prezentēt identitāti, kas saglabā viņu specifiku“ (Krappmann 1973, 151).

Atšķirību pieņemšana

Priekšnoteikums dalībai mijiedarbībā ir tas, ka tiek saglabāta indivīdu identitāte un vienlaikus tiek paustas atšķirīgās gaidas. Pamatā mijiedarbība ar citiem cilvēkiem ietver emocionālo vajadzību apmierināšanu. Lai apmierinātu vismaz dažas no šīm vajadzībām, cilvēki iesaistās mijiedarbībā. Viņiem ir jāpieņem no tā izrietošās atšķirības un nesaderības, jo tās ir neatņemama jebkuru mijiedarbības attiecību sastāvdaļa (sk. Krappmann 1973, 151). Šajā kontekstā kļūst pilnīgi skaidrs, ka „indivīds […] nevar izvairīties no ambivalences“. (Krappmann 1973, 152).

Saskaņā ar Krappmannu divdomības tolerance ir spēja vienlīdz labi panest pretrunīgu lomu iesaistīšanos un motivācijas struktūras gan sevī, gan mijiedarbības partneros (sk. Krappmann 1973, 155). Tādējādi divdomīguma tolerance indivīdam paver mijiedarbības iespējas, īpaši starpkultūru telpā. Vienlaikus tā mazina trauksmi, jo indivīdam ir skaidrs, ka viņš var saglabāt līdzsvaru starp dažādām normām un motīviem pat „ļoti pretrunīgās situācijās“ (Krappmann 1973, 155).

Identitātes veidošanās

Līdz ar to tolerance pret neskaidrībām ir ne tikai svarīga kompetence starpkultūru saskarsmē, bet arī svarīga indivīda identitātes veidošanā. Veidojot savu personisko identitāti, indivīds ir spiests atkārtoti „sintezēt pretrunīgas identifikācijas“ (Krappmann 1973, 167). Jo bez „tās [neskaidrību tolerances] nav iedomājama neviena ego identitāte, jo tai ir jāartikulējas, balansējot starp tiecamām gaidām un kopējās simbolu sistēmas ietvaros“ (Krappmann 1973, 167).

Katram cilvēkam ir jāsamierinās ar to, ka gaidas un vajadzības ne vienmēr sakrīt un ka pastāv plaisas starp personīgo pieredzi un vispārpieņemtajām vērtību sistēmām. Ja indivīds noliedz vai apspiež šīs neskaidrības, viņš nevar attīstīt identitāti un tādējādi nevar pārstāvēt savu īpašo viedokli mijiedarbībā (sk. Krappmann 1973, 167).

Literatūra

Derboven, Wibke/ Kumbruck, Christel (2005): Interkulturelles Training Trainingsmanual zur Förderung unterkultureller Kompetenz in der Arbeit. Heidelberg: Springer Verlag.

Krappmann, Lothar (1973): Soziologische Dimension der Identität. Strukturelle Bedingungen für die Teilnahme an Interaktionsprozessen. 3. Auflage. Stuttgart: Klett.

Kühlmann, Torsten (1995): Mitarbeiterentsendung ins Ausland – Auswahl, Vorbereitung, Betreuung und Wiedereingliederung. Göttingen: Verlag für Angewandte Psychologie.

Straub, Jürgen/ Weidemann, Arne/ Weidemann, Doris (Hrsg.) (2007): Handbuch interkultureller Kommunikation und Kompetenz. Grundbegriffe – Theorien – Anwendungsfelder. Stuttgart: J. B. Metzler.