Neredzamā reliģija

Tomasa Lukmaņa eseja „Neredzamā reliģija“ (1991) šodien tiek uzskatīta par (reliģiskās) socioloģijas klasiku. Pagāja gandrīz 24 gadi, līdz tika pārtulkota angļu valodas versija The Invisible Religion (1967), kas pati balstījās uz tekstu The Problem of Religion in Modern Society (1961) (sk. Knoblauch, 7. lpp.). Tomass Lukmans (Thomas Luckmann, 1927-2016) cita starpā studēja filozofiju, ģermānistiku, romānistiku un psiholoģiju un 24 gadus bija socioloģijas profesors Konstancas Universitātē (sk. pēcvārdu).

Funkcionālistiskā reliģijas koncepcija: reliģijas privatizācija

Esejas galvenās tēmas ir reliģijas definīcija, attīstība un jaunās sociālās formas (sk. Knoblauch, 11. lpp.), kā arī jautājums par to, vai mūsdienu sabiedrībā reliģiozitāte patiešām izzūd, kā to līdz šim liecina samazinošā līdzdalība baznīcu organizācijās. Luckmann apgalvo, ka reliģiskās funkcijas transformējas citās (privātās) sociālajās formās.

Koncepcijas pamatā ir tēze par „reliģijas privatizāciju“. Ar „neredzamo“ reliģiju tiek saprasta privāta, individuāla reliģiozitāte un ar to saistītā atsvešinātība no tīri publiskas, institucionalizētas reliģijas izpratnes (ticība pret reliģisko piederību). Luckmann pieeja „neredzamajai reliģijai“ ir izšķiroša funkcionālistiskajai pieejai. Pretstatā substanciālajai definīcijai, kas uzdod jautājumu par reliģiju īpašo, saturisko būtību un galvenokārt pievēršas cilvēku priekšstatiem un attiecībām ar citplanētu, svētu, pārdabisku spēku, funkcionālistiskā koncepcija reliģiju izprot kā sociālās struktūras dalībnieku, kas līdznosaka indivīda un sabiedrības attiecības (sk. Knoblauch, 12. lpp.). Vienkāršāk sakot, primāri vairs nav runa par to, kas nosaka reliģiju satura ziņā, bet gan par to, kādu individuālu un sociālu labumu tā sniedz. No tā izriet Lukmaņa radikālā tēze, ka „reliģiskais pats par sevi ir sociālā kodols“ (Knoblauch, 13. lpp.), kad kopā ar viņu „pasaules uzskata“ internalizācija tiek pacelta līdz „universālai sociālai reliģijas formai“ (Knoblauch, 16. lpp.). Luckmann pats raksta:

„Vēsturiskā indivīda apziņas un sirdsapziņas individualizācija notiek ne tik daudz caur oriģinālu pasaules uzskatu pārradīšanu, cik caur jau iepriekš konstruēta pasaules uzskata internalizāciju. […] Ja mēs iepriekš definējām pasaules uzskatu kā universālu sociālo reliģijas formu, tad attiecīgi varam definēt personisko identitāti kā universālu individuālās reliģiozitātes formu.“ (Luckmann, 109. lpp.)

Saskaņā ar šo atvērto definīciju visu, kas pilda jēgu veidojošu, pasaules uzskatu veidojošu funkciju, var uzskatīt par „reliģisku“ vai „svētu“. Ticība pārdabiskam spēkam, ko tradicionāli saprot kā patiesi reliģisku, šeit tiek aizstāta ar orientācijas un identitātes nodrošināšanas funkciju.

Mūsdienu „sakrālais kosmoss

Saskaņā ar Luckmann teoriju tradicionālo „sakrālo kosmosu“ papildina modernais „sakrālais kosmoss“ (sk. Luckmann, 153. lpp.). Modernitātes dominējošā tiekšanās ir individuālā autonomija, kas tiek diferencēta „sakrālajās“ tēmās: „pašizpausme, pašrealizācija, mobilitātes etoss, seksualitāte un ģimeniskums“ (Luckmann, 157. lpp.). Tas, kas nepārprotami netiek aplūkots, ir cilvēka mirstība un novecošanās: „Autonomais“ indivīds ir jauns un nekad nemirst. (Luckmann, 158. lpp.)

Luckmann atvērtās reliģijas koncepcijas piemēri varētu būt, piemēram, 20. gadsimta ezotēriskās New Age kustības, bet arī tādi sporta veidi kā bodibildings (sk. Mörth, 2. lpp.), joga vai futbols. Pēc Lukmaņa domām, arī citas tā sauktās „aizstājējreliģijas“ šajā pasaules malā, piemēram, vegāniskais dzīvesveids, arī varētu tikt raksturotas kā reliģiskas.

Kritika: atklātā reliģijas jēdziena problēma

Lukmaņa kritika, kas vērsta īpaši pret tīro baznīcas socioloģiju, ir pozitīvi ietekmējusi reliģijas socioloģisko izpēti ar individualizētām ticības formām (sk. Mörth, 4. lpp.). Tomēr viņa teorēmai trūkst konkrētāku skaidrojumu. Reliģijas identitāti veidojošais un pasaules tēlu veidojošais raksturs nav apšaubāms, taču joprojām nav skaidrs, kāpēc viss, kas pilda šīs funkcijas, ir „reliģisks“. Šī iemesla dēļ viena no izteiktajām kritiskajām piezīmēm ir tā, ka Lukmaņa pieejā tiek pazaudēts specifiski reliģiskais (sk. Knoblauch, 12. lpp.). Un otrādi, apzināti nereliģiozas vērtību sistēmas (ateisms) netiek pienācīgi ņemtas vērā. Arī Knoblauks savā priekšvārdā norāda, ka Lukmaņa esejā drīzāk ir sniegts provizorisks neredzamās reliģijas projekts (sk. Knoblauks, 11. lpp.). Tomēr jāuzsver funkcionālā pieeja reliģijai kā pretstats substanciālajai pieejai. Ginters Dukss uzsver: „Tikai teorija, kas argumentē gan funkcionāli, gan substanciāli, sola izskaidrot reliģijas izcelsmi. (Dux, 20. lpp.)

Literatūra

Luckmann, Thomas: The Invisible Religion [1963/1967]. Ar Huberta Knoblauka priekšvārdu. Frankfurte pie Mainas: Suhrkamp 1991.

Knoblauch, Hubert: Die Verflüchtigung der Religion ins Religiöse. Thomas Luckmann’s Invisible Religion. In: Thomas Luckmann: The Invisible Religion. Frankfurt am Main: Suhrkamp 1991, 7.-41. lpp.

Dux, Günter: Reliģijas izcelsme, funkcija un saturs. In: Günter Dux (ed.): Internationales Jahrbuch für Religionssoziologie. Wiesbaden: Springer Fachmedien 1973 (= On the theory of religion. Religion and language. Vol. 8), pp. 7-67.

Mörth, Ingo: Par svarīgas grāmatas – Tomasa Lukmaņa „Neredzamā reliģija“ – jauno izdevumu. In: Swiss Journal of Sociology. 19. jg. nr. 3. Montrē 1993, 627-634. lpp. http://soziologie.soz.uni-linz.ac.at/sozthe/staff/moerthpub/LuckmannRezension.pdf [15.02.21].

Sozialwissenschaftliches Archiv Konstanz: Nachruf Thomas Luckmann. https://www.kim.uni-konstanz.de/soz-archiv/aktuelles/nachrufe/nachruf-thomas-luckmann/ [15.02.21].