Nemateriālais kultūras mantojums

Lai izceltu gan kultūras, gan dabas īpatnības, 1972. gadā 190 Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) dalībvalstis ratificēja Konvenciju par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību (Pasaules mantojuma konvencija). Tās mērķis ir, no vienas puses, veicināt kultūras savstarpēju izpratni un, no otras puses, dažādu kultūras un dabas vērtību aizsardzību un saglabāšanu. Vienlaikus tas garantē, ka „iepriekšējo paaudžu mantojumu […] var nodot nākamajām paaudzēm“ (Hauser-Schäublin/ Bendix 2015, 52) (sk. Hauser-Schäublin/ Bendix 2015, 51 f.).

Paplašinājums

1972. gada materiālā pasaules mantojuma koncepcija 2003. gadā tika papildināta ar Konvenciju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, tāpēc no tā brīža par aizsardzības vērtīgām tika uzskatītas šādas jomas:

– mutiski pārmantotās tradīcijas un izpausmes formas, tostarp valoda

– skatuves māksla

– sociālās paražas, rituāli un svētki

– zināšanas un paražas, kas saistītas ar dabu un visumu

– tradicionālās amatniecības tehnikas (sk. Eggert/Mißling 2015, 63 f.).

Tādējādi, pateicoties 2003. gada Konvencijai, tiek aizsargātas kultūras izpausmes, „ar kurām […] etniskās grupas bieži identificē sevi, […] [kuras] [tiek] nodotas no paaudzes paaudzē un kurām ir] identitāti veidojoša ietekme un nozīme“ (Eggert/ Mißling 2015, 64).

Konvencijas mērķi

Apdraudēto kultūras izpausmju aizsardzības pasākumu mērķis ir, no vienas puses, saglabāt un veicināt to dzīvotspēju un, no otras puses, veicināt izpratni par to nozīmi vietējā, valsts un starptautiskā līmenī. Tādējādi vienlaikus „tiek saglabātas gadsimtiem senas tradīcijas un paražas kā cilvēces kultūras mantojuma nemateriālā sastāvdaļa“ (Dippon/ Siegmund 2010, 32).

Piemēri: .

Kopš 2013. gada Vācija ir Pasaules mantojuma tīkla dalībniece ar devīzi „Zināšanas. Zināt. Vācija kopš 2013. gada ir ieinteresēta saglabāt, uzturēt un popularizēt dzīvā kultūras mantojuma daudzveidību valsts līmenī (sk. UNESCO1). Šo daudzveidību pauž četras kategorijas:

1. paražas un svētki gada laikā

– piemēram, koledžu dziedāšana vai somu manevri Hārcas kalnos.

2. cilvēki un daba

– piemēram, vecmāte vai vācu maizes kultūra

3. mūzika un (fiziskā) valoda

– piemēram, kora dziedāšana vai dzejas slams.

4. dzīve kopienā

– piemēram, Austrumfrīzu tējas kultūra (sk. UNESCO2).

Papildu piemēri atrodami valsts mēroga Nemateriālā kultūras mantojuma reģistrā: www.unesco.de/kultur-und-natur/immaterielles-kulturerbe/immaterielles-kulturerbe-deutschland/bundesweit.

Kamēr valsts mēroga Nemateriālā kultūras mantojuma saraksts atspoguļo daudzveidību Vācijas līmenī, tā saglabāšanai starptautiskā līmenī ir pieejami trīs saraksti:

Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvais saraksts.

– Mērķis: veicināt pasaules kultūras daudzveidības lielāku atpazīstamību un vienlaikus arī izpratni par to.

– Piemēram, Ķīnas siluets

2. Nemateriālā kultūras mantojuma, kas steidzami jāsaglabā, saraksts

– Mērķis: Īstenot ātrus pasākumus attiecībā uz kultūras formām, kuras apdraud globālās/vietējās norises.

– Piemēram, suitu katoļu minoritātes kultūras telpa Latvijā.

3. UNESCO labās prakses reģistrs

– Mērķis: izcelt paraugprojektus

– Piemēram, dzīvā fandango muzejs Brazīlijā (sk. UNESCO3; Eggert/ Mißling 2015, 68).

Nemateriālā kultūras mantojuma statusa trūkumi

Lai gan 2003. gada Konvencijas mērķis ir palīdzēt veicināt un novērtēt dzīvo kultūras mantojumu visā pasaulē un vērsties pret kultūras standartizāciju, pastāv arī problēmas un izaicinājumi, kas saistīti ar nemateriālā kultūras mantojuma statusu. Turpmāk sniegtais to uzskaitījums ilustrē šīs problēmas:

– Konvencijas instrumentalizācija noved pie dzīvā kultūras mantojuma osifikācijas, kodifikācijas un muzealizācijas.

– Tiek radītas noteiktas vērtības, kas tiek uzskatītas par autentiskām vai saglabāšanas vērtīgām reprezentācijām.

– Valstis vēlas radīt noteiktu tēlu ar nemateriālā kultūras mantojuma statusu.

– Lai gan kopienas un grupas ir kultūras nesēju uzmanības centrā, nav vienotas definīcijas, kas uzskatāms par kultūras nesēju.

– Nemateriālā kultūras mantojuma pārvaldība galvenokārt ir valsts atbildība, tāpēc līdzatbildības tiesības ir atkarīgas no politiskās vai hierarhiskās struktūras un dažos gadījumos ir jārada vispirms.

– Nosacīšana, izvirzīšana un saglabāšanas pasākumu īstenošana ir valsts uzdevums, tāpēc iepriekš minētie saraksti vienmēr balstās uz atlases procesiem, kas tādējādi potenciāli reproducē varas nelīdzsvarotību, jo izvirzīšanas procesā tiek inscenēta piemērotība Pasaules mantojumam un iekļauti tie, kas pievilcīgā veidā prezentē savu kultūras formu.

– Rezultāts: spēcīgu valstu hegemonija

– Kontroles īstenošana pār kultūras formām

– Komerciālais/rūpnieciskais mārketings

– politiska, ekonomiska un ideālistiska valorizācija (sk. Eggert/ Mißling 2015, 65-77).

 

Literatūra

Dippon, P./ Siegmund, A. (2010): The educational claim of UNESCO World Heritage Sites – a current stocktaking in the field of tension between World Heritage Convention and local practice. In: Ströter-Bender, J. (ed.): World Heritage Education. Pozīcijas un diskursi par UNESCO Pasaules mantojuma izglītību. Marburg, 31-43.

Eggert, A./ Mißling, S. (2015): UNESCO 2003. gada Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu. In: Groth, S./ Bendix, R./ Spiller, A. (eds.): Culture as Property: Instruments, Cross Sections and Case Studies. Göttingen, 61-77.

Hauser-Schäublin, B./ Bendix, R. (2015): Pasaules mantojums. In: Groth, S./Bendix, R./ Spiller, A. (eds.): Culture as property: Instruments, cross-sections and case studies. Göttingen, 51-58.

UNESCO1 (n.d.): https://www.unesco.de/kultur-und-natur/immaterielles-kulturerbe/immaterielles-kulturerbe-deutschland [01.02.2019].

UNESCO2 (n.d.): https://www.unesco.de/kultur-und-natur/immaterielles-kulturerbe/immaterielles-kulturerbe-deutschland/bundesweit [01.02.2019].

UNESCO3 (n.d.): https://www.unesco.de/kultur-und-natur/immaterielles-kulturerbe/immaterielles-kulturerbe-weltweit [01.02.2019].