Naktsmītnes

Akomodācija ir „vispārīgs termins, kas apzīmē sistēmas īpašību panākt labāku pielāgošanos un veiktspēju, veicot pielāgošanos“ (Fröhlich 2010, 47). Tas ir atvasināts no latīņu valodas lietvārda accomodatio „pielāgošanās“ (sk. Scholze-Stubenrecht 1997, 42). Bioloģijā akomodācija attiecas uz „acs pielāgošanos dažādiem attāluma diapazoniem“ (Fröhlich 2010, 47). Šis termins ir sastopams arī valodniecībā, reliģijpētniecībā un mācīšanās psiholoģijā.

Kognitīvie procesi mācīšanās psiholoģijā

Attīstības psihologs Žans Piažē šo terminu ieviesa savā teorijā par bērnu kognitīvo attīstību. Akomodācija ir viens no diviem būtiskiem procesiem bērnu mācīšanās attīstībā. Tas atspoguļo cilvēka spēju mainīt savu (mācīšanās) uzvedību, t. i., veidu, kādā tiek apstrādāti jauni iespaidi. Pretējs termins ir asimilācija, kas apraksta jauna veida ārējo iespaidu integrēšanu jau esošajās kategorijās vai sistēmās, tās nemainot (sk. Piaget 1983, 106 u. c.).

Akomodācijas piemērs ir bērns, kuram ir priekšstats, ka visas lietas ir vai nu cietas, vai šķidras. Ja šim domāšanas modelim izaicinājumu rada gāzes kā vielas pieredze, viņam ir jāpielāgo savs priekšstats par agregātstāvokļiem. Tādējādi šādi kairinājumi ir izšķiroši punkti mācīšanās procesā.

Pielāgošanās migrācijas kontekstā

Līdz ar to arī kultūras mācīšanās procesos ir iespējams no jauna pielāgot mūsu domāšanas un rīcības veidus. Migrācijas pētniecībā ar akomodāciju Kristīne Langenfelde (Christine Langenfeld) saprot „funkcionālu mācīšanās un adaptācijas procesu, kas rodas kultūras pārmaiņu rezultātā“. (Langenfeld, 2001, 283) Viņa pieņem, ka pielāgošanās „var notikt attiecīgajās personās, nemainot pamatpārliecības, vērtības vai domāšanas veidu“ (Langenfeld, 2001, 283).

Pēc psihologa Vernera Froliha (Werner Fröhlich) domām, „vides prasības[,] kuras nevar apmierināt ar šobrīd pieejamo darbību repertuāru“ (Fröhlich 2010, 48), ir viens no iemesliem, kas izraisa „iekšējā līdzsvara traucējumus“ (turpat) un tādējādi izraisa akomodāciju.

Akomodācija – mācīšanās no „līdzsvara traucējumiem“

Saskaņā ar Frēlihas definīciju tā saukto kulturāli „svešo“, t. i., to, kas Vācijas integrācijas diskusiju kontekstā bieži tiek uzskatīts par traucējumu, var saprast arī kā iespēju. Jo „līdzsvara traucējumi“ Piažē izpratnē paver cilvēkiem iespēju pārkārtot savu domāšanu un rīcību.

Sociologs Frīdrihs Hekmans (Friedrich Heckmann) apraksta asimetrisku savstarpējību: „Mācīšanās procesos piedalās imigranti un vietējie iedzīvotāji. Lai gan tas ir abpusējs process, tas nav vienlīdzīgs, tajā imigranti mainās vairāk nekā pamatiedzīvotāji, kuri kā jau nostiprinājušies cilvēki kontrolē sabiedrības resursus“ (Heckmann 2015, 80).

Literatūra

Fröhlich, Werner D. (2010): Wörterbuch Psychologie. 27. Aufl. München: dtv.

Heckmann, Friedrich (2015): Integration von Migranten. Einwanderung und neue Nationenbildung. Wiesbaden: Springer.

Langenfeld, Christine (2001): Integration und kulturelle Identität zugewanderter Minderheiten. Eine Untersuchung am Beispiel des allgemeinbildenden Schulwesens in der Bundesrepublik Deutschland. Tübingen: Mohr Siebeck.

Piaget, Jean (1983): Piaget’s Theory. In: Mussen, Paul H. (Hrsg.): History, theory and methods. Handbook of child psychology, v. 1. 4. Aufl. New York: John Wiley & Sons.

Scholze-Stubenrecht, Werner (Hrsg.) (1997): Duden. Das Fremdwörterbuch. 6. Aufl. Mannheim u. a.: Dudenverlag.