Pirms starptautiskām futbola spēlēm tiek atskaņotas valsts himnas, neskaitāmi līdzjutēji dedzīgi dzied līdzi no visas sirds, ģērbušies savas komandas krāsās. Lepnums par savu valsti – vai tas pats par sevi ir nacionālisms? Vai drīzāk tīra patriotisma izpausme? Kur patiesībā ir robežas un kas atšķir nacionālismu?
Definīcija
Dudens definē nacionālisma jēdzienu kā „politisku attieksmi, kurā savas valsts varenība un varenība tiek pārspīlēti un neiecietīgi uzskatīta par augstākajām vērtībām“. (Dudens 201, 673) Turklāt to var izmantot, lai apzīmētu centienus integrēt politiski kulturālas grupas kopīgā nacionālā valstī (sk. Riescher 2005, 599).
Tas skaidri parāda abu terminu – nacionālisms un nācija – savstarpējo saistību, kas ir cieši saistīti. Nacionālisms var radīt nacionālu valsti vai veicināt tās veidošanos, savukārt nacionālisms, gluži pretēji, ir ideoloģija, ko var izmantot nacionālās valsts pārstāvji vai aktīvi politiski nostiprināt. Filozofs Ernests Gelners (Ernest Gellner), turpinot šo ideju, apgalvo, ka „nacionālisms […] ir politiskās leģitimitātes teorija, saskaņā ar kuru etniskās robežas nedrīkst pārklāties ar politiskajām robežām, proti, valsts iekšienē etniskās robežas nedrīkst nošķirt valdošos no valdītajiem“. (Gellner 1995, 8 f.).
Vācu vēsturnieks Dīters Langvīss (Dieter Langewiesche) šo definīciju vēl vairāk saasināja: „Attiecīgi nacionālisms ir ideoloģija, kas leģitimizē tradicionālās kārtības sabrukumu un iznīcināšanu un vēlas tās vietā likt kaut ko jaunu – pretendējot uz šo jaunumu, sabiedrību ar egalitāru vērtību kārtību, kas veidota kā valsts ar kolektīvu, t. i., tikpat egalitāru suverēnu. Tas ir iemesls, kāpēc nacionālisms vēsturiski ir radies kā atbrīvošanās ideoloģija.“ (Langewiesche 1994, 14)
Nacionālisms kā moderno laiku produkts
Langewiesche raksturo nacionālismu kā „modernitātes radījumu“. (Langewiesche 1994, 5)
Nacionālisma rašanās bija sekas „sabiedrības modernizācijai industrializācijas ceļā“ (Landgrebe 2003, 16). Tehniskās inovācijas bija priekšnoteikums, lai konkrēta kultūras grupa sevi uzskatītu par nāciju. Tā aizsākumi tiek datēti ar 18. gadsimta vidu (sk. Planert 2004, 11).
Vehlers piebilst, ka nacionālisms „jāsaprot kā ģeniāls sociāls izgudrojums, kas radās kā reakcija uz revolucionārām krīzēm Rietumu modernizācijas procesā“. (Wehler 2011, 24) Turklāt globalizācijas laikmetā aizvien pieaugošā transnacionālā politika izraisa pretēju attīstību – nacionālisma pieaugumu (sk. Lemke 2018, 214).
Iekļaujošais un izslēdzošais nacionālisms
Riescher ieskicē nacionālisma tipoloģiju, kurā tiek nošķirts iekļaujošais un ekskluzīvais nacionālisms (sk. Riescher 2005, 599). Iekļaujošo nacionālismu viņa raksturo kā samērā mērenu nacionālo apziņu, kas pēc intensitātes ir salīdzināma ar patriotismu un kurai ir leģitimējošs efekts, pateicoties visu politiski kulturālo grupu integrācijai (sk. turpat).
Turpretī pastāv ekskluzīvais nacionālisms: tam „raksturīga pārspīlēta vērtības izjūta, kas atšķirībā no citām valstīm vai tautām pārspīlē savas nacionālās īpatnības vai uzskata tās par pārējām. (Ibid.) No tā izrietošā prasība pēc homogenitātes politiskajās robežās noved pie citu kultūras grupu izslēgšanas un fundamentālas pretestības pret visu svešo (sk. turpat).
Tādējādi iekļaujošajam nacionālismam ir vienojoša ietekme, un tas var veicināt nacionālas valsts veidošanos, savukārt ekskluzīvajam nacionālismam raksturīgs radikāls noraidījums pret visām grupām, kas nepieder pie savas etniskās grupas.
Atšķirība no patriotisma un šovinisma
Nacionālismu un patriotismu saista semantiska līdzība. Šie divi termini ir jānošķir viens no otra tiktāl, ciktāl pēdējais postulē „piederības sajūtu savai tautai, kas ir saistīta arī ar lepnumu, bet kurai jābūt brīvai no citu tautu noniecināšanas“ (Jansen un Borggräfe 2007, 17). Tas novērš citu kultūru devalvāciju un noraidošu attieksmi pret tām (sk. turpat).
Šovinismu var uzskatīt par galēju nacionālisma izpausmi. Tas attiecas uz „agresīvi pārspīlētu nacionālismu un no tā izrietošu naidu pret citu tautību pārstāvjiem“ (Duden 2010, 249).
Nacionālisma pazīmes
Kādas ir konkrētas nacionālisma pazīmes? Planerts nosauc dažādas raksturojošās iezīmes no kultūrpolitiskā, politiskā un sociālekonomiskā viedokļa. No kultūrālistiskās perspektīvas raugoties, nacionālisms ir grupu integrācijas sistēma, kuras pamatā ir pašradīts, šķietami laikmetā noturīgs kultūras kodols, ko raksturo distancēšanās no citiem, iekļaušanas un izslēgšanas procesi, kā arī specifisku dzimumu lomu modelēšana (sk. Planert 2004, 11). Šīs sistēmas leģitimizācijas pamatā ir nacionālo mītu radīšana (sk. turpat).
No politiskā viedokļa nacionālisms aprobežojas ar noteiktu teritoriju un šajā teritorijā izraisa saskaņu starp nāciju un valsti, kuras svarīgākā vērtība ir lojalitāte (sk. turpat). Turklāt pastāv korelācija starp nacionālismu un karu (sk. ibid.). Nacionālisms nepakļaujas pastāvošajai politiskajai kārtībai, un to raksturo arī līdzdalības solījums, kā arī rīcības dinamika, kas ļauj mobilizēt cilvēku masas (sk. turpat).
No sociāli vēsturiskā viedokļa raugoties, nacionālisma idejas attīstās no noteiktas, sociāli definējamas atbalsta šķiras ar specifiskām interesēm. Šo ideju artikulācija noved pie nacionālo ideju pakāpeniskas izplatīšanās un pastāvīgas klātbūtnes nepārtrauktā laika periodā (sk. turpat). „Šādai izplatībai ir jābūt minimāliem strukturāliem priekšnoteikumiem, piemēram, kopīgai komunikācijas un ekonomiskajai telpai vai visaptverošām institūcijām.“ (2) „Šādai izplatībai ir jābūt minimāliem strukturāliem priekšnoteikumiem. (turpat.)
Literatūra
Duden (2010): Das Bedeutungswörterbuch. Vol. 10. 4. izd. Berlin: Dudenverlag.
Gellner, Ernest (1995): Nationalism and Modernity. Hamburg: Rotbuch.
Jansen, Christian/ Borggräfe, Henning (2007): Nation – Nationality – Nationalism. Frankfurt am Main: Campus.
Landgrebe, Alix (2003): „Ja Polijas nebūtu, tā būtu jāizdomā“. Poļu nacionālās apziņas attīstība Eiropas kontekstā no 1830. līdz 1880. gadiem. Wiesbaden: Harrassowitz.
Langewiesche, Dieter (1994): Nacionālisms 19. un 20. gadsimtā: starp līdzdalību un agresiju. Bonna: Frīdriha Eberta fonda pētniecības institūts.
Lemke, Christiane (2018): Starptautiskās attiecības. Pamatjēdzieni, teorijas un problēmjautājumi. 4. izd. Berlin/ Boston: de Gruyter.
Planert, Ute (2004): Nation und Nationalismus in der deutschen Geschichte. In: Aus Politik und Zeitgeschichte 39.
Riescher, Giesela (2005): Nationalism. In: Nohlen, Dieter/ Schultze, Rainer-Olaf (eds.): Lexikon der Politikwissenschaft. Vol. 2. N-Z. Teorija, metodes, termini. Minhene: Beck, 599.
Wehler, Hans-Ulrich (2011): Nacionālisms. Vēsture, formas, sekas. 4. izd. Minhene: Beck.