Mentalitāte

Termins mentalitāte cēlies no latīņu valodas (mens „attiecībā uz prātu“). Saskaņā ar Dudena vārdnīcu ikdienas valodā tas apzīmē indivīdu, sociālo grupu vai pat veselu tautu „prāta un gara veidu“ vai „īpašu domāšanas un jūtu veidu“. Īpašo, kas atšķiras no savām „normām“ un priekšstatiem, sauc par mentalitāti.

Speciālistu pētniecība paplašināja šīs nozīmes dimensijas: „Mentalitāte mentalitātes vēstures izpratnē ir […] domāšanas un jūtu, kā arī gribēšanas vai pienākšanas paradumu vai dispozīciju kopums sociālajās grupās“ (Hermanns 1995, 77).

Vēsturiskā mentalitāte

Vēsturnieks Pēters Dinzelbahers uzsver elementu savstarpējo raksturu, kā arī laika dimensiju. „Vēsturiskā mentalitāte ir domāšanas un jūtu veidu un satura kopums, kas veido noteiktu kolektīvu noteiktā laikā. Mentalitāte izpaužas darbībā,“ skaidro Dinzelbahers (Dinzelbacher 1993, 21). Tomēr kolektīvais domāšanas saturs nav sarežģītas teorijas vai domāšanas sistēmas, bet gan „kultūrā vispārpieņemtas vispārpieņemtas pamatpārliecības“ (ibid., 23).

Lingvistikas perspektīvas

Lingvistikas perspektīvas uzsver konceptualizācijas lingvistiskos aspektus: „Mentalitāte ietver cilvēka sociālās, kultūras un mediju, tātad arī lingvistiskās darbības kopumu un ir it kā šīs darbības pamats, kas kļūst redzams un rekonstruējams caur valodu“ (Kreuz/ Mroczynski 2016, 2 f.). Tomēr tas ir „pirmām kārtām „meklēšanas termins […], kam kā tādam ir funkcija aicināt mūs pētīt un aprakstīt mentalitātes, kas pagaidām vēsturiski vai socioloģiski vēl ir pilnīgi nezināmas“ (Hermanns 2012, 9). Turklāt tas darbojas kā „jēdziens, kas nepieciešams, lai zinātniski aprakstītu un izskaidrotu starppersonu un starpgrupu īpatnības“ (Werlen 1998, 76).

Mentalitāte un sociālās šķiras

Sociologs Teodors Geigers mentalitāti raksturo kā „subjektīvu ideoloģiju“. Atkarībā no šķiras, pie kuras cilvēki pieder, un ar to saistītajiem dzīves apstākļiem parasti veidojas specifiska mentalitāte. „Tūkstoš ikdienas dzīves detaļu ansamblī veido dzīvesduktus, un tā ir mentalitātes izpausme,“ apraksta Geigers (Geiger 1987, 80).

Vācu mentalitāti ir grūti raksturot dažos vārdos, jo Vācijā ir daudz dažādu reģionu un kultūras atšķirību. Tomēr ir dažas vispārīgas iezīmes, kas bieži tiek saistītas ar vācu mentalitāti:

1. punktualitāte un uzticamība: vācieši ir pazīstami ar to, ka ir punktuāli un uzticami. Tikšanās un datumi parasti tiek precīzi ievēroti.
2. kārtība un efektivitāte: vācieši bieži vien dod priekšroku kārtībai un struktūrai un cenšas savus uzdevumus veikt efektīvi.
3. Rūpīgums un rūpība: vācieši bieži vien piešķir lielu nozīmi rūpīgumam un rūpībai darbā un ikdienas darbos.
4. tiešums un godīgums: dažkārt vāciešus var uztvert kā tiešus vai pat rupjus, jo viņi bieži vien atklāti un godīgi pauž savu viedokli.
5. noteikumu un likumu ievērošana: Vācieši bieži vien ļoti ciena noteikumus un likumus un parasti tos ievēro.
6. taupība un saimnieciskums: vāciešiem bieži vien ir izteikta taupības un saimnieciskuma izjūta.

Protams, šīs ir tikai vispārīgas īpašības, un Vācijas iedzīvotāju vidū noteikti ir daudz individuālu atšķirību.

Literatūra

Dinzelbacher, Peter (1993): Par mentalitātes vēstures teoriju un praksi. In: ders. (ed.): Europäische Mentalitätsgeschichte. Galvenās tēmas atsevišķās prezentācijās. Stuttgart.

Hermanns, Fritz (1995): Sprachgeschichte als Mentalitätsgeschichte. Pārdomas par nozīmi un formu un vēsturiskās semantikas objektu. In: Gardt, Andreas/ Mattheier, Klaus/ Reichmann, Oskar (eds.): Sprachgeschichte des Neuhochdeutschen. Objekti, metodes, teorijas. Tübingen, 69-101.

Hermanns, Fritz (2012): Sprachgeschichte und Mentalitätsgeschichte. Pārdomas par nozīmi un formu un vēsturiskās semantikas objektu. In: Kämper, Heitren/ Linke, Angelika/ Wengeler, Martin (eds.): Der Sitz der Sprache im Leben: Contributions to a Cultural Analytical Linguistics. Berlin/ Boston: de Gruyter, 5-36.

Geiger, Theodor (1987): Geiger: The social stratification of the German people: sociographic experiment on a statistical basis. Štutgarte: Enke.

Kreuz, Christian/ Mroczynski, Robert (2016): Sprache, Kultur, Mentalität: Sprach- und kulturwissenschaftliche Beiträge zur Analyse von Mentalitäten. Berlin/ Münster: LIT.

Werlen, Erika (1998): Sprache, Kommunikationskultur und Mentalität. Par socio- un kontaktlingvistikas teorijas veidošanu un metodoloģiju. Tübingen: Niemeyer.