Leitkultur (vadošā kultūra)
Termins „Leitkultur“ (vadošā kultūra) radās politisko debašu par integrāciju gaitā (Novak, 2006, 17). To 1996. gadā ieviesa politologs Bassams Tibi. Pēc Tibi domām, Eiropas vadošās kultūras pamatā ir Rietumu liberālā vērtību sistēma, kuras pamatā ir „demokrātija, sekulārisms, apgaismība, cilvēktiesības un pilsoniskā sabiedrība“ (Tibi, 2000, 154). Politiskajās debatēs par imigrācijas politiku šis termins vairākkārt tika kritiski apspriests. Šajā procesā termins arvien vairāk ieguva politisku raksturu.
No termina līdz politiskai problēmai
CDU politiķis Jorgs Šēnboms (Jörg Schönbohm) 1998. gadā rakstā laikrakstā „Süddeutsche Zeitung“ lietoja terminu „Leitkultur“ kā tiešu pretstatu vārdam „multikulturāls“ un kā mēģinājumu definēt nacionālo identitāti (sk. ZIELCKE, SZ, 1998). Jörg Schönbohm pieņem, ka cittautieši atsakās integrēties, un uzskata, ka Leitkultur ieviešana ir nepieciešama, lai aizsargātu Vācijas pamatlikuma vērtības (sk. Kowitz, SZ, 1998).
Frīdrihs Mercs (Friedrich Merz), toreizējais CDU parlamentārās grupas vadītājs, 2000. gada oktobrī pārņēma šo terminu un pieprasīja imigrācijas un integrācijas noteikumus un līdz ar to arī vienotu „liberālās Vācijas Leitkultur“ (vadošā kultūra) Vācijai, jo tikai tā varētu darboties integrācija (Merz, Die Welt, 2000). Rezultātā termins „Leitkultur“ ir kļuvis saistīts ar konservatīvu pasaules uzskatu un atbilstošu migrācijas politiku (EBD, SZ, 2000). Tāpat šis termins tiek interpretēts arī kā multikultūras pretstats.
Leitkultur diskusiju atdzimšana
Bēgļu krīze 2015. gadā piešķīra Leitkultur jautājumam jaunu impulsu. Tomass de Maizjērs (toreizējais federālais iekšlietu ministrs) 2017. gadā uzrakstīja 10 punktu katalogu par Leitkultur Vācijā, izraisot atjaunotas debates (de Maizjērs, Bild am Sonntag, 2017).
Ideja par definētu Leitkultur kā vadlīniju imigrantiem tika īpaši labi uzņemta izteikti konservatīvajās līdz labēji noskaņotajās nometnēs. Piemēram, AfD parlamentārā grupa Tīringenes federālās zemes parlamentā publicēja nostājas dokumentu „Leitkultur, Identität und Patriotismus“ (vadošā kultūra, identitāte un patriotisms), kurā, piemēram, aicināja „vācu vadošās kultūras aizsardzību un veicināšanu iekļaut kā valsts mērķi Tīringenes konstitūcijā un pamatlikumā“ (AfD parlamentārā grupa, nostājas dokuments: Leitkultur, Identität und Patriotismus, 2018).
Tiesisko regulējumu attiecībā uz Leitkultur nevarēja īstenot federālā līmenī. Tomēr Leitkultur pamatideja tika iestrādāta dažos likumos pavalstu līmenī, piemēram, „Bavārijas Integrācijas likumā“, saskaņā ar kuru raidorganizācijām ir „jāveic ieguldījums vācu valodas un Leitkultur mācīšanā“ (FAZ, 2019).
Diskusijas par Leitkultur atkal un atkal uzplaukst plašsaziņas līdzekļos. Piemēram, Filips Amtors (CDU) mēģināja izraisīt debates par „Leitkultur“ ar eseju „Labā formā? Unser Land braucht eine Leitkultur-Debatte“ (sk. Amthor, 2020, 5. lpp. un turpmāk) Filips Amtors (CDU) mēģināja no jauna virzīt Leitkultur jautājumu.
Leitkultur kritika „Leitkultur
Pats Bassams Tibi vērtē, ka abas sabiedriskās debates par vācu Leitkultur (2000-2017) ir cietušas neveiksmi (bpb.de, Tibi, 2017). Viņš kritizē, ka viņa termins „Leitkultur“ tiek lietots bez vienprātības par viņa darbiem un tādējādi „tiek [pieļautas] neinformētas lietas“(bpb.de, Tibi, 2017).
Turklāt Leitkultur pastāvēšanu izlēmīgi apšauba un principiāli noraida daudzi politiķi. Viņi dod priekšroku aicinājumam saprast vērtības un normas, ko pārstāv Pamatlikums, piemēram, vienlīdzību vai uzskatu brīvību (bpb.de, 2020). Šajā sakarā integrācijas komisārs (no 2017. gada) Aydan Özuguz (SPD) komentē: „… jo specifiski vācu kultūra, izņemot valodu, vienkārši nav identificējama […]. Pamatlikuma konstitucionālās normas nodrošina pilsoņu līdzāspastāvēšanas tiesisko regulējumu […]“. (Özuoguz, Tagesspiegel Causa, 2017).
Visbeidzot, pēc gandrīz 20 gadus ilgušām debatēm par Leitkultur rodas jautājums, vai tam ir jēga. Ruprecht Polenz (CDU), piemēram, komentē šādi: „No visām šīm debatēm patiesībā varēja secināt, ka tās nav īsti mērķtiecīgas. Mums būtu jāveicina līdzāspastāvēšanas kultūra.“ (Polenz, Deutschlandfunk, 2017).
Starptautiskā perspektīva
Arī starptautiskā mērogā diskusijas par attiecīgo Leitkultur aizvien vairāk uzliesmo. Tā tas ir arī ASV, kur gadsimtiem ilgi imigrantiem bija jāpielāgojas labi pazīstamajai, baltās un protestantu dominējošajai kultūrai. Tomēr Amerikas sabiedrība piedzīvo strukturālas pārmaiņas, jo pieaug Latīņamerikas iedzīvotāju imigrācija. Līdz ar to neizbēgami mainās arī pazīstamā vadošā kultūra.
Par šīm pārmaiņām atkal un atkal tiek spēcīgi diskutēts, jo gan liberāli, gan politiski konservatīvi noskaņoti politiķi arvien vairāk interesējas par jaunajiem imigrantiem kā par politisko spēku manāmi sarūkošajā elektorātā (sk. Wergin, Die Welt, 2015).
Tāpat debates par Leitkultur atkal un atkal ieņem nozīmīgu lomu arī katoļu baznīcā. Piemēram, pāvests Francisks ir izteicies: „Mums nav kristīgās Leitkultur, tās vairs nav! Mēs vairs neesam vienīgie, kas veido kultūru, un mēs neesam ne pirmie, ne tie, kuros visvairāk ieklausās“ (FAZ, 2019). Baznīcas galva aicina atgriezties pie Katoļu baznīcas un žēlsirdīgākas pieejas bēgļiem kā kristīgai vadošajai kultūrai (sk. Zeit online, 2019).
Literatūra
AfD parlamentārā grupa Tīringenes zemes parlamentā: Pozīcijas dokuments: Leitkultur, Identität, Patriotismus. Erfurte, 2018
AMTHOR, Philipp: In good shape? Mūsu valstij nepieciešamas debates par Leitkultur, in: Hauptmann, Ralph &. Brinkhaus, Mark: Eine Politik für morgen, Die junge Generation fordert ihr politisches Recht. Freiburg, Herder Verlag, 2020, 5-6 lpp.
KOWITZ: Bailes no apgāšanās. In: SZ, 02.09.1998.
NOWAK, Jürgen: Leitkultur und Parallelgesellschaft – Argumente wider einen deutschen Mythos. Frankfurt a.M., 2006. 17. lpp.
PAUTZ, Hartwig: Die deutsche Leitkultur: Eine Identitätsdebatte. Jaunās labējās tiesības, neorasisms un centieni normalizēt. Štutgarte, 2005.
Tibi, Bassam: Eiropa bez identitātes? Multikulturālās sabiedrības krīze. btb. 2000. 154. lpp.
ZIELCKE: Strangers when we meet. In: SZ no 27.06.1998.
Avotu saraksts
Federālā iekšlietu, celtniecības un iekšlietu ministrija (2017), Leitkultur für Deutschland – Was ist das eigentlich?
https://www.bmi.bund.de/SharedDocs/interviews/DE/2017/05/namensartikel-bild.html
[Pēdējo reizi skatīts: 18.08.2020].
Federālā pilsoniskās izglītības aģentūra (2020), Leitkultur: https://www.bpb.de/nachschlagen/lexika/das-junge-politik-lexikon/161369/leitkultur.
[pēdējais apmeklējums: 18.08.2020].
Federālā pilsoniskās izglītības aģentūra (2017), Leitkultur als Integrationskonzept :https://www.bpb.de/politik/extremismus/islamismus/255521/leitkultur-als-integrationskonzept-revisited.
[pēdējā piekļuve: 18.08.2020].
Deutschlandfunk (2017), Debatte über Leitkultur:
https://www.deutschlandfunk.de/debatte-ueber-leitkultur-der-begriff-passt-nicht-in-eine.694.de.html?dram:article_id=385088
[pēdējā piekļuve: 18.08.2020].
Frankfurter Allgemeine Zeitung (2019), „Mums vairs nav kristīgās Leitkultur“: https://www.faz.net/aktuell/politik/inland/papst-franziskus-keine-christliche-leitkultur-mehr-16547259.html.
[pēdējā piekļuve: 20.08.2020].
Frankfurter Allgemeine Zeitung (2019), Bayerisches Integrationsgesetz teilweise verfassungswidrig:
https://www.faz.net/aktuell/politik/inland/bayerisches-integrationsgesetz-teilweise-verfassungswidrig-16516591.html
[pēdējais piekļuves datums: 18.08.2020].
Tagesspiegel Causa (2017), Leitkultur deģenerējas vācu valodas klišejā: https://causa.tagesspiegel.de/gesellschaft/wie-nuetzlich-ist-eine-leitkultur-debatte/leitkultur-verkommt-zum-klischee-des-deutschseins.html.
[pēdējā piekļuve: 18.08.2020].
Welt (2015), The new Leitkultur of the USA: https://www.welt.de/print/wams/politik/article137938554/Die-neue-Leitkultur-der-USA.html.
[pēdējā piekļuve: 20.08.2020].
Zeit online (2019), „Mums vairs nav kristīgās Leitkultur“: https://www.zeit.de/gesellschaft/ausland/2019-12/papst-franziskus-ansprache-katholische-kirche-veraenderungen.
[pēdējā piekļuve: 20.08.2020].