Labējais ekstrēmisms

Labējais ekstrēmisms nav jāsaprot kā vienota ideoloģija. Drīzāk šis termins ietver dažādus strāvojumus, ideoloģiskās ievirzes, kā arī organizatoriskās formas (sk. Grumke 2007, 20).

Labējais ekstrēmisms no valsts iestāžu perspektīvas

No Satversmes aizsardzības biroja viedokļa labējā ekstrēmisma jēdziens ietver tos centienus, kas vērsti pret brīvo demokrātisko pamatnāciju (FdGO) (sk. Jesse 2004, 9). Attiecīgi termins ekstrēmisms ietver gan kreisās, gan labējās kustības. Attiecīgi labējais ekstrēmisms apzīmē „politiskā ekstrēmisma labējo variantu“ (Grumke 2007, 21).

Labējais ekstrēmisms no politikas zinātnes perspektīvas

Politikas zinātnē ar labējo ekstrēmismu saprot „diezgan izkliedētu atšķirīgu attieksmju, uzvedības un organizācijas jomu“ (Gessenharter 1998, 33). Lai gan sabiedrības nostādnēs parasti galvenā uzmanība tiek pievērsta ekstrēmistu uzvedībai, piemēram, labējā spārna vardarbības veikšanai, politikas zinātnes perspektīvā tiek uzsvērta attieksmes līmeņa nozīme. Militārisms, šovinisms, sociāldarvinisms, autoritārisms, rasisms, antisemītisms un pronacisms tiek uzskatīti par labējo ekstrēmistu attieksmju sastāvdaļām (sk. Grumke 2007, 22; sk. Stöss 2000, 20 u. c.). Ne visiem elementiem ir jāparādās vienlaicīgi, lai izpaustos labēji ekstrēmistiskas attieksmes. Tomēr var pieņemt, „ka lielākā daļa elementu ir pamatā tam, kad persona nolemj iesaistīties labēji ekstrēmistu grupās vai organizācijās“ (Grumke 2007, 23). Ne katra persona, kurai ir labēji ekstrēmistiskas attieksmes modelis, to pauž arī savā uzvedībā. Tāpēc var pieņemt, ka sabiedrībā to cilvēku īpatsvars, kuriem ir noslēgts labēji ekstrēmistisks pasaules uzskats, ir daudz lielāks nekā to cilvēku skaits, kuri šo attieksmi pauž atbilstošā uzvedībā. Tomēr attieksmes līmenis tiek uzskatīts par nepieciešamu priekšnoteikumu labējā ekstrēmisma izpausmēm. Abas dimensijas var nošķirt vienu no otras, bet tikai kopā tās var pilnībā atspoguļot labējā ekstrēmisma jēdzienu (sk. Grumke 2007, 23; sk. Stoss 2000, 25).

Ideoloģiskās iezīmes

Rasisms ir labējā ekstrēmisma galvenā iezīme. Šeit tiek noraidīta prasība pēc vispārējām cilvēktiesībām, pieņemot rasu vai ētisko nevienlīdzību. Šajā kontekstā īpaši izplatīta rasistiskās domāšanas forma ir antisemītisms. Vēl viena raksturīga iezīme ir šovinisms, kas raksturo pārspīlētu nacionālismu, kuru parasti raksturo naidīga attieksme pret citām valstīm un tautām. Īpaša iezīme ir etnoplurālisma jēdziens. Tiek pieņemts, ka tautas ir vienlīdzīgas, bet ne viendabīgas. Šī dabiskā nevienlīdzība izraisa krīzes, tāpēc tiek izvirzīta prasība „tautas konstruēt kā etniski un kulturāli viendabīgas, kas dzīvo atsevišķi viena no otras un nemaisās“ (Bruns et al. 2015, 12), lai nodrošinātu „kultūras tīrību“. Vēl viena labējā ekstrēmisma iezīme ir nacionālsociālisma trivializācija vai glorifikācija. Tas ietver arī tā saukto vēstures revizionismu, kas iet roku rokā ar holokausta un Vācijas vainas noliegšanu Otrajā pasaules karā (sk. Grumke 2007, 24). Papildus šīm pazīmēm labēji ekstrēmistu ideoloģiju raksturo universālo cilvēktiesību, multikulturālisma un „liberālās demokrātijas vērtību plurālisma, kas izpaužas parlamentārās demokrātijas sistēmās, noraidīšana“ (Grumke 2007, 25).

Jaunie labējie

„Tas, ko […] politiskajā diskursā tirgo kā „labējo ekstrēmismu“, laika gaitā ir tik ļoti mainījies, ka […] šķiet nepieciešama diferencētāka terminoloģija nekā agrāk“ (Gessenharter/ Frochling 1998, 11). Sabiedrībā ir plaši izplatīts pieņēmums, ka labējie ekstrēmisti parādās kā Springera zābakus nēsājoši, uz vardarbību tendēti skinheadi un ka labēji ekstrēmistiskās attieksmes var reducēt uz minoritāšu, kas ir gatavas pielietot vardarbību un nonākušas sarežģītā dzīves situācijā, problēmu (sk. Bruns et al. 2015, 86). Jaunie labējie apzīmē politisko spektru, kas izveidojās 20. gadsimta 60. gadu beigās, sākot ar Franciju. Tā sevi uzskata par pretspēku tā dēvētajai 68. gada kustībai. Attiecīgi viņi ir pret liberālismu un egalitārismu. Jaunās labējās partijas dalībniekus raksturo tas, ka viņi nav bīstami tādā nozīmē, ka tos varētu salīdzināt ar vardarbīgajiem „bandītiskajiem nacistiem“. Drīzāk bīstamība slēpjas tajā, ka viņi cenšas iekļūt iedzīvotāju vidū un ietekmēt to domāšanu, iekļaujoties sabiedriski politiskajos diskursos (sk. Mense et al. 2016, 183). To darot, viņi cenšas radikalizēt vērtību konservatīvo centru, „ilgtspējīgi izraisot nepatiku pret noteiktām iedzīvotāju grupām“ (Bruns u. c. 2015, 14). Viņi iestājas par nevienlīdzību starp cilvēkiem, antisemītismu, pret musulmaņiem vērstu rasismu, konservatīvām dzimumu lomām un hierarhisku sabiedrību (sk. Bruns et al. 2015, 86).

Literatūra

Bruns, Julian/ Glösel, Kathrin/ Strobl, Natascha (2015): Rechte Kulturrevolution. Kas un kas ir mūsdienu Jaunie labējie? Attac Basis Texte 47. Hamburg: VSA.

Gessenharter, Wolfgang (1998): Neue extreme Rechte, intellektuelle Neue Rechte und Rechtsextremismus. In: Gessenharter, Wolfgang/ Fröchling, Helmut (eds.): Rechtsextremismus und neue Rechte in Deutschland: Zur theoretischen und empirischen Neuvermessung eines politisch-ideologischen Raumes? Wiesbaden: Springer, 25-66.

Gessenharter, Wolfgang/ Frochling, Helmut (1998): Rechtsextremismus und Neue (radikale) Rechte – Einladung zu einem Dialog. In: Gessenharter, Wolfgang/ Fröchling, Helmut (eds.): Rechtsextremismus und neue Rechte in Deutschland: Zur theoretischen und empirischen Neuvermessung eines politisch-ideologischen Raumes? Wiesbaden: Springer, 11-24.

Grumke, Thomas (2007): Rechtsextremismus in Deutschland. Koncepcija – ideoloģija – struktūra. In: Glaser, Stefan/ Pfeiffer, Thomas (eds.): Erlebniswelt Rechtsextremismus. Necieņa pret cilvēci ar izklaides vērtību. Pamatinformācija. Metodes. Prevencijas prakse. Schwalbach am Taunus: Wochenschau Verlag, 19-35.

Jesse, Eckhard (2004): Politiskā ekstrēmisma formas. In: Federālā iekšlietu ministrija (red.): Extremism in Germany. Erscheinungsformen und aktuelle Bestandsaufnahme. Berlin, 7-24.

Mense, Thomas/ Schubert, Frank/ Widemann, Gregor (2016): No „norūpējušos pilsoņu“ līdz pretošanās cīnītājiem? – Pegida un jaunie labējie. In: Decker, Oliver/ Kiess, Johannes/ Brähler, Elmar (eds.) (20016): Die enthemmte Mitte. AutoritÄre und rechtsextreme Einstellungen in Deutschland. 2. izd. Gießen: Psychosozial-Verlag, 179-200.

Stöss, Richard (2000): Rechtsextremismus im vereinten Deutschland. 3. izd. Berlin: Friedrich Ebert Foundation.