Kultūras standarti

Pēc Tomasa domām, kultūras standarti ir kultūras galvenās iezīmes. Tie darbojas kā uztveres, domāšanas un rīcības orientācijas sistēma. Tās ir uzvedības gaidas, kas ir kopīgas lielākajai daļai kultūras locekļu. Kultūras standarti kalpo kultūras cilvēkiem kā orientieris viņu pašu uzvedībai, kā arī citu cilvēku uzvedībai. Tie kalpo kā kritēriji, mērauklas, atskaites sistēmas un orientieri, pēc kuriem var novērtēt un klasificēt uzvedību.

Parastas

Kad kultūras standarti ir socializēti, kultūras grupas locekļi tos parasti vairs apzināti neuztver. Tie ir rutinēti un kļūst redzami tikai situācijās, kad pārklājas ar citu kultūras grupu kultūras standartiem.

Klasifikācijai var pieņemt dažādas kategorijas. Šīs kategorijas var raksturot kā normālas, tipiskas, joprojām pieņemamas vai noraidāmas. Skaidra iedalīšana kategorijās ir iespējama, jo kultūras standartus veido centrālā norma un pielaides diapazons. Centrālā norma norāda uz uzvedības ideālo vērtību, kas ir kopīga lielākajai daļai kultūras grupas locekļu. Turpretī pielaides diapazons ir novirze no centrālās normas, kas joprojām ir pieņemama. Novirzi rada ļoti neviendabīgi uzskati, kas var dominēt arī kultūras grupas iekšienē. Papildus vispārējām vērtībām kultūras normas var ietvert arī skaidrus uzvedības noteikumus.

Modelis

Atkarībā no kultūras grupas kultūras standarti tiek uztverti arī kā dažādi saistoši. Tas nozīmē arī to, ka standartus nevar uzskatīt par universāli spēkā esošiem. Nekādā gadījumā tie nav uzskatāmi par atbilstošas uzvedības plānu svešā kultūras telpā. Turklāt kultūras standarti ir dinamiski, t. i., tie var mainīties. Tā ir tā sauktā kultūras pārmaiņu parādība.

Tomēr praksē kultūras standartus izmanto galvenokārt kā sagatavošanās uzturēšanās pasākumiem ārvalstīs. Kultūras standartu ietvaros tiek risinātas atšķirības. Īpaši svarīga attiecībā uz uzturēšanos ārzemēs ir sevis un citu cilvēku uztveres atbilstība, kas var palīdzēt orientēties jaunajā kultūras vidē.

Citu uztvere

Kultūras standartus nosaka divos posmos. Vispirms tiek veiktas intervijas ar attiecīgās kultūras grupas pārstāvjiem. Kultūras grupas locekļi sniedz paziņojumus par savu kultūru. Otrajā posmā šie apgalvojumi tiek salīdzināti ar citas kultūras grupas pārstāvju apgalvojumiem par kultūru. No intervijām veidojas priekšstats par izteikumiem, ko snieguši cilvēki no tās kultūras grupas un ārpus tās, kuras kultūras standarti ir jānosaka. Kultūras standartos tiek ietverts ne tikai savs uzskats, bet arī ārējais uzskats. Tas kultūras standartiem piešķir svarīgu dimensiju.

Tendences

Kultūras standartu ideja tiek vērtēta diezgan kritiski. Galu galā standartizācija paredz robežas. Kritiķi apgalvo, ka kultūrai nav noteiktu robežu. Tas nozīmē, ka izmērāmus un ticamus rezultātus var sasniegt tikai ierobežotā mērā. No šāda viedokļa kultūras standartus var uzskatīt tikai par tendencēm, bet ne par nemainīgām vērtībām.

Literatūra

Gaitanides, Stefan: Dynamischer Kultururbegriff und Kulturstandards. Starpkultūru pārklāšanās situāciju kontekstā imigrācijas valstī. http://www.fb4.fh- frankfurt.de/whoiswho/gaitanides/Einf_Kulturbegriff_standards_3.pdf [21.08.2018].

Krewer, Bernd/ Jäger, Georg (1990): Kultūras identitāte un vēsturisko notikumu subjektīvā apstrāde. In: Belscher, W./ Grubitzsch, S./ Lescynski, C./ Müller-Doohm, S. (red.): Kam pieder dzimtene. Opladen: Leske & Budrich.

Reisch, Bernhard: Kultūra un kultūras standarti. Ieguldījums Impulsa dienā

„Starpkultūru vadības kompetence“. http://www.ifim.de/reports/kultur_kulturstandards.pdf [21.08.2018].

Thomas, Alexander (2009): Kultūra un kultūras standarti. In: Thomas, Alexander/ Kinast, Eva- Ulrike/ Schroll-Machl, Sylvia (eds.): Handbuch Interkulturelle Kommunikation und Kooperation. Volume 1: Fundamentals and fields of practice. Göttingen: Vandenhoeck & Ruprecht, 19-31.