Kultūras mugursomas modelis

Mugursomas modelis ir viens no vairākiem kultūras modeļiem, kas „[…] shematiski vienkāršotā veidā izskaidro kultūrā nostiprinātās vērtības un domāšanas modeļus, kā arī to artefaktus vispārīgā, t. i., sākotnēji kultūrai nespecifiskā veidā“ (Agha-Alikhani 2012, 102).

Individuālais un situatīvais

Tajā kultūra tiek attēlota kā ͵ mugursomaʹ. Indivīds nes savas kultūras zināšanas savā personīgajā bagāžā, kurā simboliski izpaužas viņa paša kultūras, individuālā un sociālā pieredze. Ne kultūra, bet gan pats indivīds lemj par elastīgu, situatīvu rīcību ar „kultūras mugursomas“ saturu (Roth 2011, 20). Mugursomas saturu var paplašināt dzīves gaitā un pieaugot pieredzei, jo indivīds var pieņemt vērtības un attieksmes ārpus kultūras standartizētajiem elementiem, kas vairāk līdzinās svešai kultūrai (sk. turpat). Modelis metaforiski mēģina izskaidrot „kultūras sarežģītību sabiedrībā dzīves patiesā un pēc iespējas autentiskā veidā“ (ibid. 21) un paplašināt savu kultūras redzesloku, vairojot izpratni par modeļa pieņēmumiem.

Atšķirība no aisberga modeļa

Metefora par mugursomu ir Hemingveja aisberga modeļa tālāka attīstība (sk. aisberga kultūras modeli). Tā joprojām balstās uz dalījumu redzamajos un neredzamajos kultūras elementos (sk. Roth 2011, 20). Šos redzamos artefaktus (ārējais izskats, darbības, valoda, uzvedība) sauc par percepta, savukārt neredzamos kultūras elementus (vērtības, normas un attieksmes) – par concepta (Agha-Alikhani 2012, 102). Kultūras mugursoma un tās saturs ir necaurspīdīgs, kas nozīmē, ka kultūras aprīkojums, concepta, kļūst redzams tikai intensīvas starpkultūru komunikācijas laikā.

Mainīgs izmērs

Liela atšķirība no aisberga modeļa ir tā, ka kultūra tiek uzskatīta par „mainīgu lielumu“ (Roth 2011, 20), un katra jauna pieredze, katra jauna tikšanās un katra jauna situācija ietekmē mūsu rīcību un tādējādi bagātina mūsu kultūras īpašumu. Kamēr kultūra mugursomas modelī tiek uzskatīta par atvērtu (piesavināšanās un darbības) procesu (sk. turpat), kultūra aisberga modelī tiek attēlota kā mūžīga un viendimensionāla, kas rada iespaidu, ka indivīdus „vienvirziena ielas veidā nosaka viņu kultūras vide“ (turpat) un atbilst statiskam kultūras portretam. Tomēr abi modeļi nav pretrunā viens otram. Drīzāk tos var sasaistīt noteiktos multikulturālos kontekstos (sk. turpat). Šādās konfrontācijās ir lietderīgi sasaistīt aisberga modeļa statisko kultūras jēdzienu, „kas izraisa paredzamas darbības, kuras uztver kā ͵vācuʹ, ͵krievuʹ vai ͵japāņuʹ“ (ibid. 21), ar aisberga modeļa atvērto kultūras jēdzienu, „kas [bez fiksēta kultūras portreta] elastīgi reaģē uz attiecīgās situācijas prasībām“ (ibid.).

Literatūra

Agha-Alikhani, Barbara (2012): Kultūras modeļi. In: Barmeyer, Christoph (ed.): Taschenlexikon Interkulturalität. Göttingen: Vandenhoeck & Ruprecht, 102-104.

Roth, Juliane (2011): Eigene Kultur. In: Roth, Juliane/ Köck, Christoph (eds.): Interkulturelle Kompetenz. Pieaugušo izglītības rokasgrāmata. 2nd revised ed. Stuttgart: EduMedia, 19-21.