Kultūras atmiņa

Kultūras atmiņu no kultūras studiju perspektīvas Asmans un Asmane definē kā „tradīciju mūsos, […] tekstus, tēlus un rituālus, kas no paaudzes paaudzē, gadsimtos, dažos gadījumos pat gadu tūkstošu atkārtojumos ir nocietinājušies un veido mūsu laika un vēstures apziņu, mūsu skatījumu uz sevi un pasauli“. (Assmann, J. 2006, 70).

Atmiņas triāde

Šis termins, kas galvenokārt tiek lietots kultūras studiju diskursā par atmiņu, ir daļa no konceptuālās triādes, kas, pēc Aleidas Assmann domām, raksturo principiāli atšķirīgas atmiņas formas:

– individuālā atmiņa

– (sociālā) komunikatīvā atmiņa

– kultūras atmiņa (sk. Assmann, A. 2006, 13).

Atmiņas formas

Lai gan cilvēka individuālo atmiņu piepilda gan implicītās, gan eksplicītās, t. i., autobiogrāfiskās atmiņas, atmiņas tiek saglabātas arī mijiedarbībā ar citiem kolektīvajā atmiņā, t. i., ģimenē, sociālajā grupā vai sabiedrībā kopumā. Komunikatīvās, t. i., mutvārdu tradīcijas tiek nodotas no paaudzes paaudzē.

Franču sociologs Moriss Halbvahs (Maurice Halbwachs) individuālo atmiņu un sabiedrības attiecības raksturo šādi: „Lielākoties es atceros tāpēc, ka citi mani mudina to darīt, jo viņu atmiņas nāk man palīgā, jo manas balstās uz viņu atmiņām. Vismaz šādos gadījumos atmiņā nav nekā noslēpumaina“ (Halbwachs 1966, 20 f.).

Tomēr „mūsu atmiņas ir ne tikai sociāli, bet arī kulturāli <<iestrādātas>>“ (Assmann, J. 2006, 69). Teksti, tēli, lietas, simboli un rituāli veido kultūras atmiņu un ir mūsu kultūras identitātes pamats. Šo kultūras tradīciju nesēji ir „ārēji[e] atmiņas nesēji un kultūr[e] prakses“ (Assmann, A. 2006, 19), kas saglabā valodu, tēlus, balsis un skaņas. Jo „tikai glabāšanas vietas un mediji komunikatīvo atmiņu pārvērš par patiesi kultūras atmiņu“. (Reichwein 2018)

Vēsture un identitāte

Bet kā tiek noteikts, ko mēs atceramies un ko aizmirstam? AfD aprindas aicina veikt „180 grādu pagriezienu atmiņu politikā“ un marginalizē holokaustu kā „putnu ligzdu“. Tiek nosodīts tā dēvētais vāciešu „vainas kults“, un tādējādi arvien vairāk tiek apšaubīta kultūras atmiņa.

Kļūst skaidrs, ka kultūras atmiņa nav statiska. Tā ir pakļauta dinamikai un pārmaiņām, par kurām ir jārunā un jārisina sarunas sabiedrībā kopumā. Jo „tas, kas tiek atcerēts un kas tiek aizmirsts, lielā mērā tiek veidots, organizēts un rekonstruēts“ (Reichwein 2018).

Literatūra

Assmann, Aleida (2006): Atmiņas telpas. Kultūras atmiņas formas un transformācijas. 3. izd. Beck: Minhene.

Assmann, Jan (2006): Manns un Ēģipte. Mīts un monoteisms Jozefa romānos. Beck: Minhene.

Halbwachs, Maurice (1985): Atmiņa un tās sociālie nosacījumi. Suhrkamp: Berlīne.

Reichwein, Marc (2018): Kāpēc neviena tauta nevar dzīvot bez atmiņas. https://www.welt.de/kultur/literarischewelt/article177671164/Nation-und-Erinnerung-So-funktioniert-das-kulturelle-Gedaechtnis.html [13.11.2018].