Par sazvērestības teorijām sauc darbības, kas liek domāt, ka citi cilvēki, piemēram, ietekmīgi politiķi vai ietekmīgi uzņēmēji, slepeni īsteno ļaunus nodomus. Viņi it kā plānotu kaut ko tādu, kas dotu viņiem priekšrocības un kaitētu visiem pārējiem cilvēkiem. Tādējādi sazvērnieki ir antidemokrātiska grupa, kas ir pret iedzīvotāju vairākumu un darbojas pret to (sk. Appel un Mehretab, 2019). Tādējādi tiek radīts ienaidnieka tēls. Sazvērestības teorētiķi cenšas pierādīt sazvērestības teoriju, jaucot faktus un izdomātu informāciju. Tomēr sazvērestības teorijai nav uzskatāmu pierādījumu (sk. Schneider un Toyka-Seid, 2020).
Sazvērestības teorijas un sazvērestības ideoloģijas
Literatūrā tiek nošķirtas sazvērestības teorijas un sazvērestības ideoloģijas. Konspirācijas teorija vai arī konspirācijas hipotēze nozīmē, ka konspirāciju var pārbaudīt empīriskiem apgalvojumiem, kas pieļauj arī pašas konspirācijas korekcijas. Ja, pamatojoties uz empīrisko pētījumu, lai pārliecinātos par šīs teorijas patiesumu, tiek konstatēts, ka nav pietiekami daudz pierādījumu šīs teorijas atbalstam, tā tiek noraidīta (sk. Lpb). No otras puses, par sazvērestības ideoloģiju runājam tad, ja sazvērestības teorija turpina pastāvēt, neraugoties uz pierādījumiem par pretējo. Cilvēkus, kuri tic šādām ideoloģijām, sauc arī par konspirācijas piekritējiem. „Līdzīgi kā totalitārās politiskās ideoloģijas, arī sazvērestības ideoloģijas pārstāv absolūtu prasību pēc patiesības ar skaidri identificējamu ienaidnieka tēlu.“ (Lpb)
Cēloņi
Ir konstatēti trīs dažādi motīvi, kāpēc ticēt sazvērestības teorijām. Epistēmiskais motīvs galvenokārt parādās saistībā ar sarežģītām sistēmām un parādībām. Konspirācijas teorijas piedāvā sarežģītu faktu vienkāršošanu saprotamos skaidrojumos ar vienkāršu drauga un ienaidnieka shēmu. Viens no piemēriem ir cilvēka izraisīto klimata pārmaiņu noliegšana. Tā ir ārkārtīgi sarežģīta zinātniska parādība, par kuru ir veikti daudzi pētījumi, tomēr to nav iespējams pilnībā izprast. Pārmaiņu noliegšana, izmantojot it kā vienkāršus skaidrojumus, samazina sarežģītību, ar kuru jāsaskaras.
Otrais motīvs ir saistīts ar kontroles zaudēšanu un bezspēcības sajūtu (eksistenciālais motīvs). Tas uzrunā tad, kad cilvēki jūtas bez kontroles pār savu dzīvi un jūtas apdraudēti no ārējām briesmām. Šādās situācijās cilvēki ir uzņēmīgāki pret sazvērestības teorijām un ir vairāk tendēti tām ticēt.
Trešais motīvs, sociālais motīvs, ir saistīts ar nedrošības un atstumtības sajūtas kompensēšanu. Konspirācijas teorijas kalpo, lai cilvēki justos labāk, un var nodrošināt grupas vai personas identifikāciju (sk. Appel un Mehretab, 2019).
Konspirācijas teorijas cauri gadsimtiem
Konspirācijas teorijas iegūst lielāku popularitāti un uzmanību lielas nenoteiktības un krīzes laikā. Tādējādi tās nav tikai postmodernitātei raksturīgs fenomens, bet ir parādījušās laiku pa laikam cilvēces vēsturē. Piemēram, 14. gadsimtā, kad Eiropā izplatījās mēris. Arī tad grēkāža tēls tika atrasts ebreju līdzgaitniekos, un tika pasniegts sena ienaidnieka tēls. Saskaņā ar tā laika sazvērestības teorijām viņi esot bijuši vainīgi pie mēra, un pret viņiem tika vērstas vajāšanas un represijas (sk. Appel un Mehretab, 2019). Vēl viens piemērs ir leģenda par dūrienu mugurā. Tajā par Pirmā pasaules kara sakāves cēloni tiek nosaukta demokrātisko kreiso spēku, kā arī komunistu un ebreju nodevība pret vācu vērmahtu. Leģenda par „dūrienu mugurā“ kalpoja ne tikai Vācijas pašvērtējuma stiprināšanai, bet arī nacionālsociālistu politikas leģitimizēšanai (sk. Lpb). Mūsdienās vērojama pastiprināta dažādu sazvērestības teoriju parādīšanās. Konspirācijas teoriju piekritēju vidū ekspertu un autoritāšu zināšanas zaudē nozīmi, un uztveramās patiesības kļūst par pamatu lēmumiem. tomēr sociālajā diskursā ir svarīgi būt atvērtiem pretējiem viedokļiem. ja teorijas ir balstītas uz faktiem un drošiem pamatiem, tās nevajadzētu vieglprātīgi noraidīt kā sazvērestības naratīvus, bet gan jāseko kritiskām debatēm. Pretējā gadījumā notiek, iespējams, nepamatota oponenta diskreditēšana un ierāmēšana, un tiek novērsta sociālā diskursa veidošanās (sk. Douglas et al. 2019).
Arī pēc Corona pandēmijas ir vērojama pastiprināta uzmanība dažādām sazvērestības teorijām un sazvērestības loģikai. Tās svārstās no apzinātas ekonomiskās sistēmas iznīcināšanas līdz vīrusu pastāvēšanas noliegšanai. Dažas no teorijām un apgalvojumiem ir pretrunā viens otram, tomēr tie kļūst arvien populārāki un nesen bija apspriesti arī federālajā preses konferencē (sk. Federālā preses konference, 31.08.2020.).
Bibliogrāfija
Schneider, Gerd un Toyka-Seid Christiane (2020): Das junge Politik-Lexikon von www.hanisauland.de, Bonn: Bundeszentrale für politische Bildung.
Landeszentrale für politische Bildung. www.lpb-bw.de/verschwoerungstheorien.
Appel and S. Mehretab (2019). The Psychology of the Postfactual: Par viltus ziņām, „Lügenpresse“, „Clickbait & Co.“ sazvērestības teorijām (117-126. lpp.).
Douglas, Karen, Uscinski, Joseph, Sutton, Robbie M., Cichocka, Aleksandra, Nefes, Turkay, Ang, Chee Siang, Deravi, Farzin (2019): Understanding conspiracy theories. Advances in Political Psychology, 40 (S1). pp. 3-35.
Federālā valdība: www.bundesregierung.de/breg-de/suche/regierungspressekonferenz-vom-31-august-2020-1781420.