Komunikācija (starpkultūru)

Starpkultūru komunikācija attiecas uz „starppersonu mijiedarbību ar valodas kodu palīdzību starp dažādu grupu vai kultūru pārstāvjiem“ un sastāv no termina interkulturālisms, kas ir „termins filozofiskai un kultūrzinātniskai koncepcijai par attiecībām starp […] kultūrām“, un latīņu valodas vārda communicatio „saziņa/izpratne“ (Metzler Lexikon 2013, 343-344 u. 389).

Mijiedarbības forma

Šajā kontekstā „saziņas veids, kas īpaši pētīts etnolingvistikas, pragmātikas un sociolingvistikas kontekstā“ „runas, žestu, sejas izteiksmes“ (Lexikon der Sprachwissenschaft 2008, 302) un, pēc Lüsebrink, ņemot vērā arī „materiālo kultūru“ (Lüsebrink 2004, 10), ir mijiedarbības forma „starp cilvēkiem no dažādām (sub)kultūras aprindām, kuru veiksmīgu komunikāciju bieži apdraud aizspriedumi (stereotipi) un pārpratumi kultūras atšķirību dēļ“ (Lexikon der Sprachwissenschaft 2008, 302).

Galvenā kvalifikācija

Šis termins radās 20. gadsimta 60. gados ASV, veidojot starpdisciplināro komunikācijas studiju teorētiskās koncepcijas. Kopš 20. gadsimta 70. gadiem arī Vācijā ir attīstījušies empīriskie pētījumi, kuros galvenā uzmanība pievērsta „valodas, situāciju un identitātes saiknei ar darbības formām un interpretācijām“ (Metzler Lexikon 2013, 344).

Nepārtraukti progresējošās globalizācijas kontekstā šis „dinamiskais (komunikācijas) process, ko nosaka empātija, iecietība un kultūrai specifiskas zināšanas, veido kopīgu nozīmju radīšanas mērķi“, un šajā kontekstā tas ir mūsdienās „visās sabiedrības jomās“ pieprasīta kvalifikācija (Metzler Lexikon 2013, 344).

Kultūras orientācijas sistēma

Pēc Podsiadlovska domām, tā ir pielāgošanās citām kultūrām, kas paredz (starpkultūru) kompetenci. Runa ir par „izpratni par citu kultūru uztveres, domāšanas un vērtību orientācijas sistēmu […]“ un tās piemērošanu savā „domāšanā un darbībā svešas kultūras darbības laukā“ (Podsiadlovskis 2004, 50). Piemēram, starpkultūru komunikācija veicina „veiksmīgu starptautisko darbību“ komandējumu kontekstā (sk. Podsiadlovskis 2004, 45-47).

Etnoloģija un vara

Savukārt, lai iegūtu pēc iespējas diferencētāku starpkultūru komunikācijas kopainu, pēc Lüsebrink domām, būtiska nozīme ir arī „vēsturiskā konteksta apsvērumiem“, kā arī pašreizējiem attīstības procesiem, ņemot vērā mediju attīstību (sk. Lüsebrink 2004, 12).

Vienlaikus viņš kritizē tās spēcīgo orientāciju uz ekonomikas darbības sfēru, atsaucoties uz „sociālajiem varas centriem“, kā arī tās bieži vien izrietošo „necilvēcīgo instrumentalizāciju no šo centru puses“. Faktiskais antropoloģijas darba lauks, t. i., sarežģītā un daudzslāņainā „kultūras jēdziena“ izpēte, tiek palaists garām, ja netiek ņemtas vērā „grupas un sabiedrības, kas dzīvo perifērijā, [t. i.] globālās sistēmas varas malā“ (Lüsebrink 2004, 46 f.). Tāpat ir apšaubāms, cik lielā mērā Podsiadlovska izvirzītā vienpusējā pielāgošanās svešam kultūras kontekstam var nodrošināt veiksmīgu cilvēku līdzāspastāvēšanu ilgtermiņā.

Literatūra

Bußmann, Hadomud (2008): Starpkultūru komunikācija. In: Lexikon der Sprachwissenschaft. 4. izd. Stuttgart: Kröner, 302.

Lüsebrink, Hans-Jürgen (2004): Concepts of Intercultural Communication. Teorētiskās pieejas un praktiskās atsauces starpdisciplinārā perspektīvā. St. Ingbert: Röhrig Universitätsverlag.

Müller-Hartmann, Andreas (2013): Starpkultūru komunikācija. In: Nünning, Ansgar (ed.): Metzler Lexikon. Literatūras un kultūras teorija. Pieejas – Personas – Pamattermini. 5. izd. Stuttgart/ Weimar: J. B. Metzler, 344.

Podsiadlowski, Astrid (2004): Starpkultūru komunikācija un sadarbība. Starpkultūru kompetences apmācība. Ar vingrinājumiem un gadījumu izpēti. Minhene: Francs Vahlen.

Schmidt, Siegfried J. (2013): Komunikācijas teorija. In: Nünning, Ansgar (ed.): Metzler Lexikon. Literatūras un kultūras teorija. Pieejas – personas – pamattermini. 5. izd. Stuttgart/ Weimar: J. B. Metzler, 389.

Sommer, Roy (2013): Interkulturālisms. In: Nünning, Ansgar (ed.): Metzler Lexikon. Literatūras un kultūras teorija. Pieejas – Personas – Pamattermini. 5. izd. Stuttgart/ Weimar: J. B. Metzler, 343 f.