Kompetence (starpkultūru)

Termins kompetence ir atvasināts no latīņu valodas vārda competentia „spēja“. Starpkultūru kompetence (latīņu inter „starp“) nozīmē, ka cilvēkiem ar atšķirīgu kultūras izcelsmi izdodas veiksmīgi komunicēt un darboties kopā. Vārds kultūra cēlies no latīņu valodas vārda cultura „attieksme, aprūpe“ un vispārpieņemtajā izpratnē ietver visu, kas tiek kultivēts, t. i., ko ietekmē cilvēki (sk. Pohl 2008, 9).

Starpkultūru kompetence un saskarsme

Starpkultūru kompetence būtībā nozīmē saskarsmi ar svešiem domāšanas un uzvedības veidiem (sk. Pohl 2008, 9). Ar to tiek domāta spēja adekvāti tikt galā ar svešām kultūrām un to pārstāvjiem (sk. Lüsebrink 2012, 9). Barley apgalvo, ka „tikai sastapšanās ar svešo padara kultūru redzamu“ (Barley 1999, 9), un izdara salīdzinājumu ar cilvēka anatomiju: „Mūsu pašu kultūra ir kā mūsu pašu deguns. Mēs to neredzam, jo tā atrodas tieši mūsu acu priekšā, un mēs esam pieraduši skatīties uz pasauli tieši caur to.“ (2). (Barley 1999, 9)

Empātija, prasmes, zināšanas

Starpkultūru kompetence ir tik daudzšķautņaina, ka to nevar uzskatīt par atsevišķu kompetenci. Tiek aplūkotas visdažādākās komunikācijas kompetences jomas verbālā, neverbālā un arī paraverbālā līmenī – tāpat kā uzvedības un izpratnes kompetences. Kopumā starpkultūru kompetence ietver trīs galvenās jomas: afektīvās, pragmatiskās un kognitīvās prasmes (sk. Lüsebrink 2012, 9). Pēc Boltenas domām, tā ir „prasme, kas nepārtraukti attīstās un produktīvi mijiedarbojas ar citām pamatkompetencēm“ (Lüsebrink 2012, 10).

Starpkultūru mācīšanās līmeņi

Pauline Clapeyron izmanto līdzīgu pieeju. Starpkultūru kompetenci viņa attēlo kā starpkultūru mācīšanās mērķi, saskaņā ar kuru starpkultūru mācīšanās notiek afektīvajā līmenī (paškompetence un izpratnes veicināšana), kognitīvajā līmenī (faktiskā kompetence un zināšanu nodošana), komunikatīvajā līmenī (sociālā kompetence un empātija) un uzvedības līmenī (kompetence rīkoties un praktizēt starpkultūru prasmes) (sk. Flüchtlingsrat Schleswig Holstein 2004, 7 f.).

Tāpat kā Bolten, viņa starpkultūru kompetenci saprot nevis kā iegūtu un statisku prasmi, bet gan kā mācīšanās procesu. Šajā kontekstā starpkultūru kompetence nozīmē, „ka mēs kā indivīdi esam attīstījuši spējas veidot attiecības un komunicēt ar citiem cilvēkiem ļoti dažādās situācijās, dažādos sociālos un kultūras kontekstos, vienlaikus apzinoties savas vērtības un kultūras iesakņotību“. (Refugee Council Schleswig Holstein 2004, 9)

Literatūra

Barley, Nigel (1999): Sad Islanders. Kā etnologs ar angļu. Minhene: Klett.

Clapeyron, Pauline (2004): Intercultural competence in socio-educational work. In: Flüchtlingsrat Schleswig-Holstein: Interkulturelle Kompetenz in der pädagogischen Praxis. Ievads. Brošūra: http://www.forschungsnetzwerk.at/downloadpub/perspektive_interkulturelle_Kompetenz_equal.pdf [19.06.2018].

Gnahs, Dieter (2007): Kompetenzen – Erwerb, Erfassung, Instrumente. In: German Institute for Adult Education (ed.): Studientexte für Erwachsenenbildung. Bielefeld: Bertelsmann.

Lüsebrink, Hans-Jürgen (2012): Starpkultūru komunikācija. Mijiedarbība, ārzemju uztvere, kultūras pārnese. 3. izd. Stuttgart: Carl Ernst Poeschel.

Pohl, Reinhard (2011): Starpkultūru kompetence. In: Pohl, Reinhard (ed.): Germany and the World. Kiel: Magazin.

Straub, Jürgen/ Weidemann, Arne/ Weidemann, Doris (2007): Handbuch interkulturelle Kommunikation und Kompetenz. Pamatjēdzieni – teorijas – piemērošanas jomas. Štutgarte: Carl Ernst Poeschel.