Inkulturēšana

Termins enkulturācija ir salikts no grieķu priedēkļa en „in“ un latīņu valodas lietvārda cultura „attieksme, aprūpe“ (sk. Walz 2010, 8) un šajā kontekstā nozīmē visu, kas tiek kultivēts, t. i., ko ietekmē cilvēki (sk. Pohl 2008, 9). Inkulturācijas teoriju var klasificēt socioloģijā un antropoloģijā, turklāt skaidra klasifikācija zinātniskās kategorijās ir tikpat sarežģīta kā vispārpieņemta termina definīcija.

Definīcija

Termins enkulturācija ir salikts no grieķu priedēkļa en „in“ un latīņu valodas lietvārda cultura „attieksme, aprūpe“ (sk. Walz 2010, 8) un šajā kontekstā nozīmē visu, kas tiek kultivēts, t. i., cilvēku ietekmēts (sk. Pohl 2008, 9). Inkulturācijas teoriju var klasificēt socioloģijā un antropoloģijā, turklāt skaidra klasifikācija zinātniskās kategorijās ir tikpat sarežģīta kā vispārpieņemta termina definīcija.

Enkulturācija kā socializācijas daļa

Neraugoties uz šo dažādību, visām definīcijām kopīgs ir tas, ka tās galvenokārt apraksta kultūras pārņemšanas formas bērnībā un pusaudžu vecumā un tādējādi definē enkulturāciju. Līdz ar to enkulturācija ir nesaraujami saistīta ar socializāciju, t. i., „visu mācību procesu kopumu […], kas izriet no cilvēku savstarpējās diskursīvās komunikācijas ar vidi“ (Carlsburg 2011, 29). Arī Klāsenss (Claessens) apraksta inkulturāciju kā socializācijas procesa daļu un iedala to, no vienas puses, sociabilizācijas apakšjomā, ar ko saprot emocionālo pamatu, pasaules pamatprasību komunikāciju un primāro sociālo fiksāciju. No otras puses, viņš to saista ar enkulturāciju, ko raksturo vecāku un bērnu mijiedarbība, ģimenes vide un sekundārā sociālā fiksācija (sk. Claessens 1962, 23).

Enkulturācija kā socializācijas process

No sniegtajām definīcijām ir skaidrs, ka enkulturācija tiek uzskatīta par patstāvīgu procesu, kas tomēr vienmēr ir socializācijas daļa. Tiek pieņemts, ka tas ir process, kas ilgst visu mūžu un dažādu faktoru un gadījumu ietekmē sākas jau piedzimstot, un tam ir personību un kultūru noteicoša ietekme (sk. Claessens 1962, 100; sk. Toaspern 1971, 36).

Enkulturācijas sākums līdz ar piedzimšanu tiek raksturots tā, ka jaundzimušais cilvēks tiek iegremdēts vidē, kurā noteikta kultūra jau no paša sākuma veido šo būtni un liek tai iekļauties noteiktos modeļos (sk. Claessens 1962, 100). Šo agrīno inkulturāciju tālāk padziļina un pārveido dažādi gadījumi.

Ģimene, skola un vienaudžu grupa

Pirmā un vissvarīgākā instance ir ģimene, ar kuras palīdzību bērns veido rudimentāru ego identitāti. Šis posms ir bērna turpmākās attīstības pamats, tāpēc tas ir cieši saistīts ar enkulturāciju un veido tās pamatu. Turklāt vecāku un citu enkulturētāju uzvedība vienmēr ir jāskata kultūras imprintinga kontekstā (sk. Carlsburg 2011, 30). Ir nepieciešams nošķirt enkulturāciju un audzināšanu, jo audzināšanas mērķis ir ietekmēt un mainīt uzvedību, savukārt enkulturācija notiek nejauši (sk. Carlsburg 2011, 31).

Skola uzņemas arī socializācijas un enkulturācijas funkciju, sagatavojot nobriedušai līdzdalībai sabiedrībā un nodrošinot sistemātisku kultūras paņēmienu apguvi. Citas funkcijas ir, piemēram, izglītojošā funkcija un audzināšanas funkcija (sk. Carlsburg 2011, 33).

Trešā un pēdējā socializācijas instance ir vienaudžu grupas. Salīdzinājumā ar mijiedarbību ar pieaugušajiem tās nodrošina lielāku brīvību simetriskās attiecībās starp bērniem un jauniešiem. Šajā instancē var rasties konflikti ar pastāvošajām normām un vērtībām, līdz ar to arī šeit var konstatēt jaunu inkulturācijas kvalitāti (sk. Carlsburg 2011, 36).

Mērķi un mijiedarbība

Šie socializācijas un inkulturācijas gadījumi skaidri parāda, kā dažādos līmeņos neapzināti var tikt pieņemti domāšanas un rīcības modeļi. Šajā kontekstā personības attīstība, ko veido enkulturācijas, kā arī izglītības un audzināšanas procesi, ir jāsaprot kā socializācijas mērķis.

Šie procesi ir savstarpēji cieši saistīti, jo tie ir „nozīmīgs palīglīdzeklis ieaugšanai attiecīgajā kultūrā un vienlaikus paši ir kultūrkrāsoti“ (Carlsburg 2011, 35).

Inkulturācijai tiek piešķirta izšķiroša nozīme arī starpkultūru sastapšanās kontekstā: kad satiekas dažādas kultūras un notiek grupu un indivīdu inkulturācijas pārmaiņu process, izmantojot akulturāciju (sk. Carlsburg 2011, 38).

Literatūra

Carlsburg, Gerd-Bodo von (2011): Inkulturācija caur sociālās kompetences apguvi. Frankfurte: Peter Lang.

Claessens, Dieter (1962): D. Censenss, D. Klaussens, D. Claussens (D. Claussens), D. Pētījums par cilvēka „otro, sociokulturālo dzimšanu“. Berlīne: Duncker & Humblot.

Pohl, Reinhard (2011): Starpkultūru kompetence. In: Pohl, Reinhard (ed.): Germany and the World. Kiel: Magazin.

Toaspern, Horst (1971): Der Kulturaneignungsprozess. Arī ieguldījums politiskajā socioloģijā. Štutgarte: Ferdinand Enke.

Walz, Hans (2010): Integrācija, asimilācija, akulturācija, akomodācija, inkulturācija. Grundbegriffe des Migrationsgeschehens: https://www.akademie-rs.de/fileadmin/user_upload/pdf_archive/barwig/2010_ORWO/Walz_Migration_-_Grundbegriffe_…27.10.2010.pdf [23.06.2018].

Wurzbacher, Gerhard (1963): Sozialisation – Enkulturation – Personalisation. In: Wurzbacher, Gerhard (ed.): Der Mensch als soziales und personales Wesen. Ieguldījumi socializācijas jēdzienā un teorijā no socioloģijas, psiholoģijas, darba zinātnes, medicīnas, izglītības, sociālā darba, kriminoloģijas, politikas zinātnes perspektīvas. Štutgarte: Ferdinand Enke.