Individuālisms

Individuālisms pamatā koncentrējas uz indivīda interesēm, tiesībām un vajadzībām attiecībā pret sociālo vidi, tāpēc indivīda brīvība ir augstākais priekšnoteikums. Individuālisma mērķis ir veicināt jaunu, visaptverošāku un pilnīgāku priekšstatu par cilvēka brīvību. Tas ietekmē visas sociāli nozīmīgās jomas, piemēram, ētiku, normas, politiku un ekonomiku.

Cilvēks īsteno savas intereses

Individuālisms radās Apgaismības laikmeta filozofijā. Racionālistiskais individuālisms atbalsta uzskatu, ka cilvēks pēc savas būtības nav piemērots, lai pievērstos sabiedrībai, bet, vadoties no saprāta, tiecas tikai pēc saviem mērķiem un interesēm. Saskaņā ar šo uzskatu cilvēku sociālo uzvedību vienmēr var skaidrot tikai ar pašu interesēm (sk. Wass 2016).

Individuālisma izcelsme

Pirmās individuālistiskās filozofijas pirmsākumi meklējami grieķu zinātnieku vidū jau 5. gadsimtā pirms mūsu ēras. Eiropas vēsturē individuālisms aizsākās galvenokārt līdz ar Eiropas buržuāzijas rašanos, taču tiek uzskatīts, ka tieši amerikāņu sabiedrība ir vistuvāk individuālismam (sk. Taylor 1996). Pierādījums tam ir Amerikas konstitūcijas izveide, kurā individuālisms ir viens no vadošajiem principiem (sk. Mewes 2004).

Individuālisma un kolektīvisma aspekti un vērtības

Industrializētās valstis bieži tiek klasificētas individuālisma pusē. Izņēmums ir tādas Austrumāzijas valstis kā Japāna vai Dienvidkoreja, kuras, neraugoties uz industrializāciju, joprojām nepārprotami tiek uzskatītas par kolektivistiskām (sk. Hofstede/ Hofstede/ Minkov 2010). Būtībā pretstatā kolektīvismam personīgās vajadzības tiek nostādītas zemāk par sociālās grupas vajadzībām. Citi aspekti, piemēram, cieņa pret vecākiem, savstarpēja saskaņa un biedriskums, ir vērtības, kas tiek augstu vērtētas kolektīvismā. Turpretī individuālismā galvenie ir aspekti, kas indivīdu nostāda augstāk par sabiedrību. Tie ietver tādas vērtības kā autonomija, paļaušanās uz sevi, konkurence un individuālie mērķi (sk. Cho et al. 2010).

Literatūra

Cho, H.-j. (2015): The Spec Generation Who Can’t Say „No“: Overeducated and Underemployed Youth in Contemporary South Korea (Specifiskā paaudze, kas nespēj pateikt „nē“: Pārmērīgi izglītoti un nepietiekami nodarbināti jaunieši mūsdienu Dienvidkorejā). East asia cultures critique, Volume 23, Number 3, 437-462.

Hofstede, G./ Hofstede, G./ Minkov, M. (2010): Cultures and Organizations: Software of the Mind. New York: McGraw Hill Professional.

Mewes, H. (2004): Individuālisms un amerikāņu demokrātijas teorija: izcelsme un sākotnējā nozīme. In: A. K. al. (red.): Demokrātijas teorija un demokrātijas attīstība. Wiesbaden: VS, 75-100.

Taylor, C. (1996): Quellen des Selbst, die Entstehung der neuzeitlichen Identität. Frankfurt am Main: Suhrkamp.

Wass, B. (2016): Individuālisms pret kolektīvismu – jautājums par kopības būtību. In: Dippelreiter, M./ Prosl, C. (eds.): Individuum und Gesellschaft im Spannungsfeld zwischen Bindung und Freiheit. Klagenfurt: Wieser, 1-10.