Iekļaušana

Ir dažādas iekļaušanas definīcijas vai jomas. Atsaucoties uz latīņu valodas vārda izcelsmi, iekļaušana ir atvasināta no includo „ietvert, ierobežot“ (sk. Pons). Iekļaušana tiek uzskatīta par pretstatu izslēgšanai vai par termina integrācija paplašinājumu (sk. Rohrmann 2014, 163).

Integrācija un izslēgšana

Saskaņā ar Dūdēna vārdnīcu izslēgšana attiecas uz izslēgšanu vai izslēgšanu. Integrācija tiek definēta kā dažādu personu vai grupu iekļaušana vai savienošana sociālajā un kultūras vienībā. Integrācija tiek lietota arī kā sinonīms iekļaušanai, jo agrāk tā nebija tik aktuāla. Tomēr pastāv būtiskas atšķirības. Lai gan integrācija nozīmē iekļaušanu, saglabājas zināma distance, kas atšķir indivīdus ar noteiktām īpašībām no citiem. Pastāv diferenciācija starp „normālo“ un „atšķirīgo“ tipu (sk. Grimm/ Meyer/ Volkmann 2015, 146). Piemēram, iekļaujoša skola pieņem bērnus ar traucējumiem, bet nepielāgojas viņu īpašajām vajadzībām (sk. Grimm/ Meyer/ Volkmann 2015, 145 f.).

No otras puses, iekļaušana nozīmē visu indivīdu iekļaušanu – neatkarīgi no to dzimuma vai etniskās piederības, kā arī no tā, vai viņiem ir fiziski vai garīgi traucējumi. Heterogēnā sabiedrībā visi ir vienlīdzīgi. Nav „normāla“ vai „atšķirīga“ tipa, ko nosaka sabiedrība. Ja par piemēru ņemam skolu, tas nozīmē, ka vecās, tradicionālās struktūras tiek sagrautas un visu vajadzības tiek risinātas individuāli (sk. Grimm/ Meyer/ Volkmann 2015, 145).

Iekļaušana un pedagoģija

Iekļaušanas pedagoģija ir saistīta ar to, ka bērni ar invaliditāti un bez invaliditātes mācās kopā vispārizglītojošos bērnudārzos un skolās. Tas ir attiecināms arī uz kopīgu darbu pieaugušo vecumā. Bet vai bērni ar garīgās vai fiziskās attīstības traucējumiem var mācīties tāpat kā bērni bez invaliditātes?

Feuzers definē pedagoģiju kā iekļaujošu pedagoģiju, kas māca, izglīto un apmāca – taisnīgi izturoties pret katru indivīdu un neizslēdzot vai nemarginalizējot skolēnus (sk. Feuzers 2005, 134). Tikai vispārizglītojošās skolas apmeklēšana nenozīmē bērna ar invaliditāti iekļaušanu, jo viņš tiek integrēts tikai ārēji, bet turpina būt atstumts iekšēji (psiholoģiski/mentāli). Feuzers kā ilustratīvu piemēru tam min Guarino būri ap bērna galvu (sk. Feuzers, 2005, 168 u. c.).

Līdz ar to skolēni ir neviendabīgi cilvēki integrējošā vienībā, kas mācās kopā, sadarbojoties cits ar citu (sk. Feuser 2005, 173). Tātad integratīvā jeb iekļaujošā vispārējā pedagoģija nozīmē to, ka „visi bērni un skolēni „rotaļājas, mācās un strādā, sadarbojoties cits ar citu savā attīstības līmenī atbilstoši savām momentārajām uztveres, domāšanas un darbības kompetencēm, orientējoties uz „nākamo savas attīstības zonu“ uz un ar kopīgu objektu“ (Feuser 2005, 174).

Iekļaušana socioloģijā

Nācijas jēdziens īpaši lielu nozīmi ieguva 19. un 20. gadsimtā, kad, īpaši saistībā ar Vāciju, pieauga un galu galā tika īstenoti centieni un ilgas pēc vienotas un vienotas valsts. Bija jāpanāk pāreja no dažādu kņazistu kopuma uz Vāciju kā nāciju.

Šādā nozīmē nācijai ir iekļaujoša funkcija, kuras pamatā ir valoda un kopīga kultūra, iekļaujot vai apvienojot to lielā veselumā.

Tajā pašā laikā nācijai ir ekskluzīvs raksturs, tā kalpo citu valstu/tautu izslēgšanai, kas ir šā termina veiksmes pamatā (sk. Stichweh 2005, 42 u. c.). Tomēr nācijas jēdzienam ne vienmēr ir bijis ekskluzīvs raksturs attiecībā pret imigrāciju, drīzāk gan pagātnē, gan mūsdienās tas kalpoja citu valstu norobežošanai un tajā pašā laikā tam bija saistību raksturs attiecībā pret valsti.

Agrīnajos jaunajos laikos imigrācija bija vēlama; tā tika uzskatīta par jaunu subjektu un līdz ar to jaunu resursu iegūšanu. No otras puses, emigrācija tika stingri ieteikta (sk. Stichweh 2005, 41). Sākot ar 19. un 20. gadsimtu, situācija mainījās. Tiesības emigrēt kļuva arvien nozīmīgākas, bet imigrācija kļuva grūtāka sakarā ar nacionālsociālisma ideju izplatību un apziņu par pieaugošo telpas un resursu nepietiekamību (sk. Stichweh 2005, 152).

Tā rezultātā veidojās globāla sabiedrība, ko veidoja nacionālas valstis, kas iekšēji tiecas pēc labklājības valsts, bet ārēji apzināti rada nelīdzsvarotību, lai norobežotos un konkurētu savā starpā. Tāpēc migranti ir drauds katram šīs labklājības valsts indivīdam, kas apdraud viņa vai viņas daļu no šīs labklājības. Šo labklājības noslēgtību pastiprina kultūra un tās locekļu etnizācija, uzsverot tās noslēgtības tendenci (sk. Stichweh 2005, 152 f.).

No otras puses, valsts ir nacionālās savienības rezonanse, pilnīgas iekļaušanās iespēja, ne vienmēr uz sociālā, bet uz juridiskā pamata, piemēram, laulības šķiršanas likuma paplašināšana 1960. gados, vienlīdzīgas vēlēšanu tiesības visiem vai obligātā izglītība un militārais dienests. Sākotnēji tam sekoja iekļaušanas posms, kas deva iespēju piedalīties. Turpmākā gaitā, tāpat kā mūsdienās, kad līdzdalība tiek uztverta arī kā piespiešana, jo indivīds tiek nostumts otrajā plānā, var saskatīt tendenci uz nepiedalīšanās brīvību. Tā rezultātā nācijas jēdziens zaudē papildu nozīmi (sk. Stichweh 2005, 43).

Vienāds atalgojums par vienādu darbu – ekonomiskā atstumtība

Ekonomiskās atstumtības ietekme uz privāto un sociālo dzīvi tiks parādīta, izmantojot piemēru par darba samaksu atkarībā no dzimuma darba tirgū.

Vispirms jāsaka, ka ekonomiskās atstumtības pamatā nav efektivitātes trūkums, bet gan varas un resursu sadales sociālie rezultāti (sk. Schönpflug 2009, 88).

Dzimumu attiecības ir izveidojušās no sociālās hierarhijas, kas ir nostiprinājusies, nošķirot publisko un privāto darbību, t. i., algotu darbu un darbu mājsaimniecībā. Un, pat ja sievietes var atbrīvoties no mājsaimniecības darba uzdevumiem, bieži vien tas notiek tikai uz nepilnu slodzi, viņas bieži tiek identificētas ar mātes vai aprūpētājas lomu, kas ietekmē viņu profesionālo jomu. Turklāt sievietes ir atstumtas no augstiem amatiem zinātnē, politikā un ekonomikā, kas ir brīvi no jebkādas ietekmes vai varas (sk. Hanappi- Egger/ Hofmann 2005). Tādējādi sievietes joprojām ir ierobežotas savā dzīvesveidā un patstāvībā, jo tām trūkst atzinības, kas sociāli iet roku rokā ar augstākiem ekonomiskajiem amatiem.

Rezumējot, atstumtība ir iemesls nepieciešamībai pēc iekļaušanas.

Literatūra

Duden. Duden tiešsaistes vārdnīca. https://www.duden.de/suchen/dudenonline/integration [16.12.2018].

Duden (2006): Die deutsche Rechtschreibung. 24. izd. Mannheim: Bibliographisches Institut.

Feuser, Georg (2005): Feuser, Georgs Fuzers, G.: Disabled children and adolescents. Starp integrāciju un segregāciju. 2. izd. Darmstadt: Wissenschaftliche Buchgesellschaft.

Grimm, Nancy/ Meyer, Michael/ Volkmann, Laurenz (2015): Teaching English. Tübingen: Tübingen: Tübingen: Tübingen: Tübingen, Tübingen: Narr Francke Attempto.

Isop, Utta/ Ratkovic, Viktorija (eds.) (2011): Living Differences. Kultūras studiju un dzimumu kritikas perspektīvas iekļaušanas un atstumtības jautājumos. Bielefeld: transcript.

Pons. Tiešsaistes vārdnīca. https://de.pons.com/%C3%BCbersetzung? q=includo&l=dela&in=la&lf=la [16.12.2018].

Rohrmann, Eckard (2014): Iekļaušana? Iekļaušana! Kritiskas piezīmes par pašreizējām debatēm par iekļaušanu un mērenas iekļaušanas jēdzienu. In: Soz Passagen 6, 161-166.

Stichweh, Rudolf (2005): Inklusion und Exklusion. Pētījumi sociālajā teorijā. Bielefeld: transkripts.