Identitāte, seksuālā

Seksuālā identitāte attiecas uz lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem, panseksuāļiem, demiseksuāļiem, aseksuāļiem un panseksuāļiem.

Ja seksuālā orientācija apraksta „personas seksuālo un emocionālo vajadzību orientāciju uz citiem viena vai pretējā dzimuma vai abu dzimumu cilvēkiem“ (1; sk. „Seksuālā orientācija psihoterapijā un konsultēšanā“, 6. lpp.), tad seksuālā identitāte šim jēdzienam pievieno pašizpratnes vērtību, ko nevar noteikt tikai pēc seksuālajām attiecībām vai darbībām ar citām personām vai ar tām.

Saskaņā ar Magretu Getu un Ralfu Kohnu seksuālā identitāte ir identitāte, kas cilvēkam veidojas, pamatojoties uz viņa seksuālo orientāciju. Identitātes attīstību ietekmētu individuālā, sociālā un kultūras situācija, kā arī citi aspekti. (2; sk. „Seksuālā orientācija psihoterapijā un konsultēšanā“, 6. lpp.).

Arī šeit redzams, ka seksuālā identitāte var attīstīties no seksuālās orientācijas, taču šos divus terminus nevajadzētu lietot kā sinonīmus. Jāuzsver arī, ka seksuālās pievilcības trūkums, kas var izpausties arī kā neiesaistīšanās seksuālās attiecībās, arī var būt seksuālā identitāte, proti, aseksualitāte. Tāpēc seksuālās identitātes saistīšana tikai ar seksuālām attiecībām/aktiem var novest pie nepareiziem secinājumiem. Turklāt seksuālo identitāti cita starpā var ietekmēt arī kultūras iespaids, taču var parādīties arī individuāla attīstība, tāpēc seksuālā identitāte ir daudz visaptverošāka nekā seksuālā orientācija.

Savukārt Stefans Timmermans seksuālo identitāti definē šādi: „Seksuālā identitāte ir cilvēku pamatizpratne par to, kas viņi ir kā seksuālas būtnes – kā viņi sevi uztver un kā viņus (vēlas) uztvert citi. Tā ietver bioloģisko, sociālo un arī psiholoģisko dzimumu, kā arī seksuālo orientāciju“. (3; sk. Handbuch Sexualpädagogik und sexuelle Bildung, 261. lpp.). Turklāt seksuālā identitāte dzīves gaitā nav statiska, bet gan mainīga (4; sk. Handbuch Sexualpädagogik und sexuelle Bildung, 261. lpp.).

Tas skaidri parāda, ka seksuālajām attiecībām, kas var izrietēt no seksuālās orientācijas, nav automātiski jābūt identitāti veidojošām, drīzāk tas ir pašizpratnes jautājums, kas var būt mainīgs.

Seksuālās identitātes definīcijas un piemēri

Aseksuāli: aseksuāli cilvēki nejūt seksuālu pievilcību pret citiem cilvēkiem. Biseksuāli Biseksuālas personas romantiski, erotiski un/vai seksuāli piesaista sava vai „pretējā“ dzimuma personas. Šis seksuālās identitātes apzīmējums paredz sevis atrašanos binārajā dzimumu kārtībā (sk. „panseksuāls“). (…)

Demiseksuāli: Demiseksuālas personas seksuāli piesaista tikai personas, ar kurām tām jau ir izveidojušās ciešas attiecības.

Heteroseksuāli: Heteroseksuālas personas romantiski, erotiski un/vai seksuāli piesaista „pretējā“ dzimuma personas. Šis seksuālās identitātes apzīmējums paredz sevis atrašanos binārajā dzimumu kārtībā. Heteronormativitāte tiek uzskatīta par sociālo sakārtošanas principu, ar kura palīdzību tiek standartizēta seksualitāte un dzimums.

Homoseksuāli: homoseksuālas personas romantiskās, erotiskās un/vai seksuālās vēlmēs piesaista viena dzimuma personas. Šāds seksuālās identitātes apzīmējums paredz sevis iekļaušanu binārajā dzimumu kārtībā. Dažkārt tiek uztverts kā patoloģizējošs, tāpēc biežāk tiek lietoti termini „lesbiete“ un „gejs“. (…)

Lesbiete: šis seksuālās identitātes apzīmējums paredz sevis atrašanos binārajā dzimumu kārtībā. Ar to saprot sieviešu viendzimuma seksuālo identitāti. Agrāk lietots kā nomelnojošs apzīmējums, bet, pateicoties lesbiešu un geju emancipācijas kustībai, ir kļuvis par pozitīvu pašnosaukumu. (…)

Panseksuālis: panseksuālas personas piesaista citi cilvēki neatkarīgi no to dzimuma. Tas attiecas ne tikai uz vīriešiem un sievietēm, bet arī uz transseksuāļiem un interseksuāļiem. Tādējādi tiek apšaubīta bināro dzimumu kārtība. (…)

Gejs: šis seksuālās identitātes apzīmējums paredz sevis iekļaušanu binārajā dzimumu kārtībā. Ar to tiek saprasta vīriešu viendzimuma seksuālā identitāte. Agrāk lietots kā nomelnojošs apzīmējums, bet, pateicoties lesbiešu un geju emancipācijas kustībai, ir kļuvis par pozitīvu pašnosaukumu.

Seksuālā identitāte: saukta arī par seksuālo orientāciju. Identitāte uzsver, ka tā nav tikai orientācija attiecībā uz iespējamiem partneriem, bet gan identitātes sastāvdaļa. Tomēr dzīves laikā tā var mainīties. Dažreiz tiek iekļauts arī dzimums jeb dzimumidentitāte, jo seksuālās identitātes identificēšana ir atkarīga no dzimuma kategorijām. Šajā ziņojumā dzimums ir iecerēts kā iespējama transversāla dimensija, kas var mijiedarboties ar seksuālo identitāti un radīt daudzdimensionālu jeb krustpunktveida pieredzi.“ (citāts no Dorinas Kalkumas (Dorina Kalkum), Magdalēnas Otto (Magdalena Otto), 2017. gada augusts, 124. lpp. un turpmāk (5), „Diskriminācijas pieredze Vācijā, pamatojoties uz seksuālo identitāti“.

Atšķirība no dzimuma identitātes

Seksuālā un dzimuma identitāte neapraksta vienu un to pašu, taču tās bieži ir saistītas. Dzimumidentitāte raksturo sociālo dzimumu, t. i., dzimumu, ar kuru persona identificējas. Tas var atšķirties no bioloģiskā dzimuma. (6)

Džūdita Butlere dzimuma identitātes ieviešanas iemeslu saskata problēmās, ko rada bināra dzimumu sistēma. No bioloģiskā viedokļa nevar noliegt, ka ir arī cilvēki ar vairākām morfoloģiskām dzimuma pazīmēm. Līdz ar to nebūtu pieļaujams šo it kā bināro sistēmu pārnest uz dzimuma identitāti. Angļu valodā bioloģiskais dzimums tiek nošķirts no sociālā dzimuma (gender); lai šo atšķirību ieviestu vācu valodā, būtu jālieto termini Geschlecht (dzimums) un Geschlechtsidentität (dzimums). (7; sk. Das Unbehagen der Geschlechter (Dzimumu problēmas), 23. lpp. un turpmāk).

Ja dzimuma identitāte raksturo to, kā cilvēks sevi lasa vai kā viņš vēlētos, lai viņu lasītu, tad dzimuma identitāte ietver arī starppersonu seksuālās attiecības (vai aseksualitātes gadījumā – seksuālās pievilcības trūkumu).

Sīkāku informāciju par dzimumu var atrast šeit: https://www.hyperkulturell.de/glossar/gender/.

Literatūra

1 Göth, M.; Kohn, R. (2014): Seksuālā orientācija psihoterapijā un konsultēšanā. Springer Verlag: 6. lpp.

2 Göth, M.; Kohn, R. (2014): Seksuālā orientācija psihoterapijā un konsultēšanā. Springer Verlag, 6. lpp.

3 Sielert, U. [red.]; Schmidt, R. (2008): Handbuch Sexualpädagogik und sexuelle Bildung. Juventa Verlag: 261. lpp.

4 Sielert, U. [red.]; Schmidt, R. (2008) Sal. Handbuch Sexualpädagogik und sexuelle Bildung (2008): S. 261

5https://www.antidiskriminierungsstelle.de/SharedDocs/downloads/DE/publikationen/Expertisen/expertise_diskrimerfahrungen_in_de_anhand_der_sex_identitaet.pdf;jsessionid=E2D04807FA660332333E3B75FB02D856.intranet211?__blob=publicationFile&v=3 lpp. 124 (skatīts 20.08.2021).

6https://www.antidiskriminierungsstelle.de/SharedDocs/downloads/DE/publikationen/Expertisen/expertise_diskrimerfahrungen_in_de_anhand_der_sex_identitaet.pdf;jsessionid=E2D04807FA660332333E3B75FB02D856.intranet211?__blob=publicationFile&v=3 (skatīts 20.08.2021).

7 Butler, J.. [red.]; izdevums suhrkamp 2433(1991): Das Unbehagen der Geschlechter; sākotnējais nosaukums: Gender Trouble; Suhrkamp Verlag: 23. lpp. un turpm.