Ģerts Hofstede (Geert Hofstede) bija nīderlandiešu kultūras zinātnieks, sociālpsihologs, Māstrihtas Universitātes emeritētais profesors, kurš nodarbojās ar organizāciju antropoloģiju un starptautisko vadību. Profesionālajās aprindās viņš tiek uzskatīts par statistiski pamatotu starpkultūru pētījumu pamatlicēju.
Izmērāmie aspekti
Pagājušā gadsimta 60. gadu beigās Hofsteds veica empīrisku pētījumu ar vairāk nekā 110 000 IBM darbinieku 67 valstīs un, pamatojoties uz to, izstrādāja kultūras dimensiju modeli. Sākotnēji Hofstede identificēja četras kultūras dimensijas, vēlāk pievienoja vēl divas, un arī pētīto valstu skaits tika palielināts līdz 76. „Dimensija ir kultūras aspekts, ko var izmērīt attiecībā pret citām kultūrām.“ (Hofstede 2017, 38)
Turpmāk sniegts pārskats par kultūras dimensijām:
Kultūras dimensija varas distance raksturo varas attiecību izpausmes kultūrās, kā arī to sadalījumu. Neatkarīgi no tā, vai distance starp vecākiem un bērniem, skolotājiem un audzēkņiem, vadītāju un darbinieku – hierarhiskās attiecības var tikt tolerētas dažādi. Tādējādi varas distance ir
„pakāpe, kādā mazāk ietekmīgie iestāžu un organizāciju locekļi valstī sagaida un pieņem nevienlīdzīgu varas sadalījumu“. (Hofstede 2017, 518)
Otrā kultūras dimensija raksturo individuālisma un kolektīvisma attiecības attiecīgajā kultūrā. Individuālistiskās kultūras uzsver personīgo pašrealizāciju, savukārt kolektivistiskās kultūras uzsver mēs – grupas identitāti.
„Individuālisms pārstāv tādu sabiedrības formu, kurā sociālās saites starp indivīdiem nav ļoti stipras. No katra tiek sagaidīts, ka viņš rūpēsies tikai par sevi vai savu tuvāko ģimeni.“ (Hofstede 2017, 516)
„Kolektīvisms reprezentē sabiedrību, kurā cilvēki no dzimšanas dzīvo „mēs“ grupās, t. i., grupās ar spēcīgu piederības sajūtu, kas nodrošina viņiem aizsardzību visa mūža garumā par viņu neapšaubāmu lojalitāti.“ (Hofstests (Hofstests). (Hofstede 2017, 516)
Kultūras dažādos veidos risina nezināmas situācijas, kas izraisa nenoteiktību. Sabiedrību ar augstu nenoteiktības izvairīšanās līmeni locekļi cenšas kontrolēt nezināmo, kā arī nenoteiktību ar regulējošu pasākumu palīdzību. Savukārt kultūras ar zemu nenoteiktības izvairīšanās līmeni mazāk uzsver orientēšanos uz noteikumiem.
Nenoteiktības izvairīšanās attiecas uz „pakāpi, kādā kultūras locekļi jūtas apdraudēti neskaidru vai nezināmu situāciju dēļ“. (Hofstede 2017, 522)
Kultūras dimensija vīrišķība un sievišķība ir sociokultūras kategorija, jo tā raksturo lomu sadalījumu starp vīriešiem un sievietēm.
„Maskulinitāte apzīmē sabiedrību, kurā ir skaidri noteiktas emocionālās dzimumu lomas: Vīriešiem ir jābūt pārliecinošiem, stingriem un orientētiem uz materiālajiem panākumiem; sievietēm ir jābūt pieticīgām, maigām un rūpēties par dzīves kvalitāti.“ (Hofstede 2017, 518)
„Sievišķība pārstāv sabiedrību, kurā emocionālās dzimumu lomas pārklājas: gan vīrieši, gan sievietes tiek uzskatīti par pieticīgiem, iejūtīgiem un parūpējušies par dzīves kvalitāti“. (Hofstede 2017, 514)
Ilgtermiņa un īstermiņa orientācijas dimensija raksturo sabiedrības orientāciju vai nu uz īstermiņa panākumiem, vai uz ilgtermiņa risinājumiem.
„Ilgtermiņa orientācija atspoguļo uz nākotnes panākumiem vērstu tikumu, īpaši taupības un neatlaidības, izkopšanu“. (Hofstede 2017, 518)
„Īstermiņa orientācija apzīmē ar pagātni un tagadni saistītu vērtību kopšanu, īpaši cieņu pret tradīcijām, „sejas“ saglabāšanu un sabiedrisko pienākumu pildīšanu.“ (Hofstests (Hofstein). (Hofstede 2017, 517)
Sestā kultūras dimensija no 2010. gada raksturo to, kā sabiedrībā tiek risināta individuālo vajadzību izpausme – uz baudu orientēta vai drīzāk atturīga.
„Baudīšana apzīmē sabiedrību, kurā ir atļauta salīdzinoši dāsna cilvēka pamatvajadzību un dabisko vajadzību apmierināšana, kas ietver dzīves baudīšanu un izklaidi.“
„Ierobežotība pārstāv sabiedrību, kurā vajadzību apmierināšana tiek apspiesta un regulēta ar stingru sociālo normu palīdzību.“
Kritiskās balsis
Hofstedes kritiķi sūdzas, ka aptaujas tika veiktas tikai IBM darbinieku vidū un tāpēc no rezultātiem nevar izdarīt reprezentatīvus secinājumus par visiem valsts iedzīvotājiem. IBM darbinieki neatbilst „vidējiem“ iedzīvotājiem, jo šim darbam ir nepieciešama kvalifikācija, kas pārsniedz vidējo līmeni.
Arī vācu kulturologs Klauss P. Hansens kritizē Hofstedes kultūras dimensiju teoriju: „Kopumā viņa grāmata ir katastrofa mūsdienu kultūras studijām. Tā grēko pret visu progresu, kas panākts kopš sešdesmitajiem gadiem, un visam visam pāri šis mahinācijas darbs ir mācījis nemācītājus, kuri uzskatīja, ka kultūras jēdziens ir muļķība. Tos psihologus, sociologus un ekonomistus, kuri uzticas tikai empīriskām analīzēm, Hofstedes statistika pārliecināja, ka kultūra sastāv no cietiem faktiem, kurus var izmērīt un nosvērt.“ (Hansen 2000, 285)
Turklāt tiek kritizēts tas, ka visa valsts tiek raksturota kā grupa, kas nevar atspoguļot atsevišķu sociālo grupu identitāti un pašizpratni. Tā kā sabiedrībā notiek nepārtraukti procesi un pārmaiņas, dati, kas ir vairāk nekā 40 gadus veci, no šodienas viedokļa vairs nav pietiekami nozīmīgi. Arī līdz šim aprakstītās tikai sešas dimensijas nav pietiekamas, lai adekvāti definētu kompleksas kultūras.
Literatūra
Hansen, Klaus P. (2000): Kultur und Kulturwissenschaft. Eine Einführung. 2. Aufl. Tübingen/ Basel: Francke.
Hofstede, G.: Lokales Denken, globales Handeln. Interkulturelle Zusammenarbeit und globales Management. 6. Aufl. München: Beck.
Geert Hofstede: https://geerthofstede.com [07.07.2018].