Hiperkorekcija
Terminu „hiperkorekcija“ var saprast kā pārmērīgu pielāgošanos. Guntners ziņo par šādu gadījumu: kāds ķīniešu apmaiņas students, kurš bija ieradies Vācijā doktorantūras studijām, rakstīja e-pasta vēstuli savai topošajai doktora mātei, kurā ļoti skaidri izklāstīja savas vēlmes par to, kā viņš iedomājas savu ierašanos un uzturēšanos uzņemošajā valstī. Viņš norādīja, kad viņš vēlas, lai viņu sagaidītu no lidostas, kā būtu iekārtots viņa birojs un lai viņam tiktu atrasts piemērots dzīvoklis.
Pārmērīga pielāgošanās
E-pasts šķiet kā instrukcija vai rīkojums. Acīmredzot ķīniešu viesskolēns bija nepareizi sapratis to, ko par vāciešiem stereotipiski mēdz dēvēt par nepārprotamību, skaidrību un tiešumu. Tas ir pārmērīgas pielāgošanās piemērs. Turpretī, piemēram, ļoti piesardzīgu, ārkārtīgi pieklājīgu vāciešu uzvedību Ķīnā var saprast kā hiperadaptāciju, jo tā rada atsvešinātību neatbilstības dēļ.
Ko dara otra persona?
Tāpēc var runāt par vienpusēju adaptāciju. Tādējādi netiek ņemts vērā fakts, ka ikvienu (ne tikai starpkultūru) komunikāciju raksturo mijiedarbība. Tāpēc vienmēr rodas jautājums: ko dara otrs? Ja kāds mēģina pielāgoties otram, tas nenozīmē, ka šī persona to dara pareizi vai ka otrs to vēlas. Arī no ētikas viedokļa šķiet apšaubāmi, kāpēc kādam būtu vienpusēji jāpielāgojas. Pragmatisks jautājums šeit ir arī tas, vai vienpusēju pielāgošanos vispār var uzturēt ilgtermiņā, vai arī tā noved pie strupceļa.
Atsvešināšanās draudi
Starpkultūru saskarsmē bieži vien pievilcīgas ir tieši uzvedības un rīcības atšķirības. Turklāt otra persona var uzdot sev to pašu jautājumu un rīkoties adaptīvi atbilstoši savai izpratnei. Kas notiek tad (salīdziniet pretkoriģēšanu)? Zīmīgi, ka hiperkorekcijas var novest pie atsvešināšanās, lai gan patiesībā ir iecerēta tuvināšanās.
Literatūra
Günthner, Susanne (1993): Discourse Strategies in Intercultural Communication. Vācu-ķīniešu sarunu analīze.
Polfuß, Jonas (2012): Kritiskais kultūras asimilators Vācija ķīniešu dalībniekiem. In: Interculture Journal, Issue 17, 27-46.