Hibriditāte

Hibriditātes modelis apraksta starpkultūru procesu, kurā notiek indivīda identitātes pārorientācija (sk. Gugenberger 2010, 68). Termins „hibriditāte“ ir atvasināts no latīņu valodas vārda hybrida „krustojums“, un tas paredz, ka indivīdi veido no jauna konstruētu, tātad trešo identitāti, ko veido viņu izcelsmes identitāte un uzņēmējas sabiedrības identitāte (sk. Gugenberger 2010, 68). Hibriditātes modelī runātājs tiek uzskatīts par „sociālo aktoru“ (Gugenbergers 2010, 68), kurš, saplūstot divām kultūrām un valodām, rada jaunas variācijas, kas pārsniedz vienas valodas vai kultūras atmešanu vai priekšroku tai (sal. Gugenbergers 2010, 68).

Jēdziens: hibriditāte saskaņā ar Bhabha

1994. gadā Bhabha, balstoties uz Fuko diskursa teoriju, izveidoja centrālo hibriditātes jēdzienu (sk. Engel/ Lewicki 2005, 1). Šīs koncepcijas pamatā ir tas, ka jauna identitāte var rasties tikai trešajā telpā starp divām kultūrām (sk. Engel/ Lewicki 2005, 1). „Bhabai subjekts drīzāk ir mezgls un krustpunkts valodām, kārtībām, diskursiem un sistēmām, kas to caurvij, ar visām ar tām saistītajām uztverēm, emocijām un apziņas procesiem. Tādējādi viņa „mezglainā subjekta“ metafora multikulturālismu no teritoriāla jēdziena pārvērš par personu“ (Engel/ Lewicki 2005, 2).

Vēsture: jēdziena „hibriditāte“ vēsture

Termins „hibriditāte“ tika lietots 19. gadsimtā saistībā ar etnisko neviendabīgumu un ieguva negatīvu nokrāsu. Tikmēr hibriditātes jēdzienam ir pozitīva konotācija (sk. Fludernik 2001, 12) un „tas „darbojas […] kā galvenais jēdziens kultūras daudzveidības aprakstīšanai“ (Fludernik 2001, 12), kam ir progresīvs raksturs (sk. Fludernik 2001, 12). Runātāja lēmumu lietot hibrīdvalodas formas var saprast kā pretestību valdošajiem asimilācijas ideoloģijas modeļiem un kā signālu par indivīdu valodas daudzveidību (sal. Gugenbergers 2010, 70).

Pārcelšanās uz šodienu

Mūsdienās hibriditātes fenomens tiek izmantots ārpus koloniālā konteksta, piemēram, lai pētītu un aprakstītu migrantu atvērtās identitātes koncepcijas. Izmantojot musulmaņu migrantu piemēru Vācijā un Eiropā, Foroutan/Šēfers izvirza tēzi, ka jauni izcelsmes un identitātes meta-naratīvi, kā arī kultūras piederība veidojas individuālā līmenī, tiklīdz cilvēki jūtas piederīgi dažādām kultūras telpām (sk. Foroutan/Šēfers 2009, 1 f.). Savukārt hibriditātes teorijas kritiķi apgalvo, ka migrācijas procesi kopumā nenoved pie subjekta identitātes fragmentācijas, tāpēc hibridizāciju nevar saprast kā universālu parādību (sk. Castro Varela 2015, 270 f.).

Atšķirība no hiperkulturālisma

Atšķirībā no hiperkulturālisma teorijas hibrīdidentitātei ir skaidra demarkācija. Bienfaits to raksturo kā sociālo „pretstatīšanu un pastāvīgi mainīgo, vienojošo identifikācijas momentu“ (Bienfait 2006, 93). Tādējādi savas kultūras „radīšanas“ process vienaudžu grupā ir līdzeklis pret bezpajumtniecību (sk. Foroutan/ Schäfer 2009, 1). Notiek dezintegrācijas procesi, jo pilnīga integrācija ierašanās valstī šķiet nesasniedzama (sk. Foroutan/ Schäfer 2009, 1 f.).

Valodniecība: Kā veidojas hibrīdšķirnes?

Hibrīdformām ir ļoti dažādas lingvistiskās īpašības. Nelielas valodas modifikācijas fonētiskajā un prozodiskajā līmenī, piemēram, var panākt ar kodu pārslēgšanas palīdzību. Tāpat hibrīdšķirne var ietvert jaunas valodas rašanos (sal. Gugenberger 2010, 68 u. c.). Attiecībā uz hibridizācijas pakāpi jāatzīmē, ka, ja liela daļa valodas iezīmju, piemēram, no izcelsmes valodas, ir aizstāta ar uzņēmējas sabiedrības valodu, hibridizācijas pakāpe ir zema. Tomēr, tiklīdz tiek sasniegts aptuveni abu izejas valodu viduspunkts, tā ir telpa bez lingvistiskām robežām, kurā nevienu no izejas valodām nevar noteikt kā dominējošo. Šajā gadījumā tiek sasniegta trešā telpa (sk. Gugenberger 2010, 69). Izveidotās hibrīdšķirnes var tikt nodotas no paaudzes paaudzē, kā arī pastāv tikai īslaicīgi (sk. Gugenberger 2010, 68)

literatūra

 Bienfait, Agathe (2006): Im Gehäuse der Zugehörigkeit. Wiesbaden: VS.

Castro Varela, Maria do Mar/ Dhawan, Nikita (2015): Postkoloniale Theorie – eine kritische Einführung. 2. Auf. Bielefeld: transcript.

Engel, Christine/ Roman Lewicki (2005): Konzepte von Interkulturalität. In: Engel, Christine/ Lewicki, Roman (Hrsg.): Interkulturalität. Slawistische Fallstudien. Bd. 12. Innsbruck: Innsbrucker Beiträge zur Kulturwissenschaft: Slavica Aenipontana, 1–8.

Fludernik, Monika (2001): Hybridität. Theorie und Praxis. In: Polylog 8, 7–25.

Foroutan, Naika/ Schäfer, Isabel (2009): Hybride Identitäten – muslimische Migrantinnen und Migranten in Deutschland und Europa. https://www.bpb.de/apuz/32223/hybride-identitaeten- muslimische-migrantinnen-und-migranten-in-deutschland-und-europa?p=all [22.06.2018].

Gugenberger, Eva (2010): Das Konzept der Hybridität in der Migrationslinguistik. In: Ludwig, Ralph/ Schwarze, Sabine (Hrsg.): Sprache, Identität, Kultur. Bd. 8. Frankfurt am Main: Peter Lang, 67–92.