Habitus

Latīņu valodas termins habitus, kas sākotnēji cēlies no sengrieķu vārda héxis (ἕξις), apzīmē pastāvīgu uzvedības dispozīciju, kas atspoguļojas indivīda attieksmē gan ārējā izskata, gan iekšējā noskaņojuma nozīmē. Tas ietver visu indivīda uzvedības modeļu kopumu, sākot no runas veida un žestiem un beidzot ar personīgajām vērtībām un visu dzīvesveidu. No grieķu senatnes līdz mūsdienām šis termins ir piedzīvojis dažādas nozīmes variācijas retorikas, filozofijas un socioloģijas kontekstā (sk. Simonis 2013, 287).

Termina nozīmes izmaiņas

Grieķu antīkajā laikmetā īpaši Aristotelis radīja terminu héxis (ἕξις), ar kuru viņš saprata indivīda pastāvīgu uzvedības dispozīciju, kas pieredzes un prakses rezultātā ir kļuvusi ierasta (sk. Hügli 2013, 387). Attiecīgi héxis ir spēja vai ģenerējošais princips, kas rada nākotnes rīcību (sk. Krais 2014, 29). Romas retorikas doktrīnas kontekstā habitus apzīmēja ļoti specifisku uzvedības un izteiksmes veidu, kuram bija nepieciešama īpaša stāja, runas maniere un mentālā attieksme. Renesansē šīs kategorijas tika papildinātas ar noteiktu runas stilu, kā arī atbilstošu runas augstumu. (sk. Sominis 2013, 287-288).

Norberta Eliasa habitus jēdziens

Socioloģijas jomā īpaši ietekmīga bija Norberta Eliasa un Pjēra Burdjē pieeja. Sociologs un kultūras filozofs Norberts Eliass (Norbert Elias, 1897-1990) pieņem, ka pastāv spēcīga savstarpēja atkarība starp indivīda domāšanas, jūtu un uzvedības modeļiem un sociālajām struktūrām, kas tos ieskauj (sk. Volkmann 2013, 164). Tādējādi savā darbā „Civilizācijas process“ (1939) viņš apraksta, ka attiecīgās paražas un manieres ir aplūkojamas saistībā ar attiecīgo kultūru, laika posmu un sociālo pozīciju.

Šīs atkarības dēļ Eliass arī vienmēr piedēvē specifiskām sociālās grupas paražām atšķirīgu funkciju. Noteiktas galda etiķetes ievērošana, sasveicināšanās rituāls vai privātā un publiskā nošķiršana kalpoja kā atšķirība no citām sociālajām grupām. Tomēr, tā kā zemākās šķiras vienmēr cenšas atdarināt augstāko šķiru paražas, pēdējām vienmēr nākas pilnveidot savas konvencijas, kas nemitīgi pārvieto robežu starp to, kas attiecīgajā grupā ir sociāli pieņemams. Jo lielākas kļūst sociālās grupas vai valstis, uzskata Eliass, jo atšķirīgākas kļūst arī atsevišķu grupu paražas.

Eliasa skatījumā šis mehānisms ir ne tikai ārējs, sociāls, bet arī psiholoģisks process. Sociālie tikumi un konvencijas tiek internalizēti mūsu sociālajā habitus, pateicoties audzināšanai un sociālās vides iespiedumam, tādējādi sociālie noteikumi un sociālā piespiešana kļūst par mūsu „otro dabu“ (sk. Eichener 2013, 64). Tas radītu „savdabīgu psihiskās pašpiegādes aparāta stabilitāti, kas parādās kā izšķiroša iezīme katra „civilizēta“ cilvēka habitusā“ (Elias 1976b, 320).

Līdz ar to Eliasa izpratnē sociālais habitus ir pati psiholoģizētā civilizācija, kas var atšķirties atkarībā no kultūras, laikmeta un sociālās šķiras.

Pjēra Burdjē (Pierre Bourdieu) habitus jēdziens

Tomēr visspilgtāk ar habitus jēdzienu ir saistīta franču sociologa Pjēra Burdjē (1930-2002) teorija. Līdzīgi kā Eliass (arī sekojot Marselu Māsa vai Ervīna Panofska tēzēm (sk. Krais 2014, 24)), Burdjē indivīdu (sk. Schroer 2017, 326), kuri nāk no līdzīgiem sociālajiem kontekstiem, homogēno uzvedību saista ar kopīga habitus esamību. Līdz ar to individuālais habitus nav jāsaprot kā individuālās personības izpausme, bet gan kā sociālo attiecību būtībā noteikts. Burdjē habitus saprot kā „pastāvīgu un pārnesamu dispozīciju sistēmu“ (Bourdieu 2015, 98), kas aptver un strukturē visu cilvēka izskatu, lēmumu pieņemšanu, domāšanu un uzvedību, tostarp patērētāju uzvedību, apiešanos ar mākslas priekšmetiem, vēlamo apģērbu, gaumi mājoklī, politisko nostāju, ēšanas paradumus, dzimumu lomas, runas uzvedību un galu galā visu dzīvesveidu.

Atkarībā no indivīda kapitāla apjoma un veida (ekonomiskais, sociālais, kultūras, simboliskais kapitāls) viņš vai viņa ieņem atšķirīgu vietu sabiedrības sociālajā telpā. Tādējādi piederība kādai sociālajai klasei vai videi atspoguļojas ne tikai ekonomiskajā kapitālā, bet arī smalkajās atšķirībās starp indivīdiem, piemēram, gaumē, dzīvesveidā un paradumos. Šajā ziņā habitus nav nekas cits kā „iepriekšējo paaudžu inkorporēts kultūras kapitāls“ (Bourdieu 1987, 129) jeb, līdzīgi kā Elias, internalizēta socializācija. Tādējādi gaumes veidošanās galu galā ir klases gaumes veidošanās, kas tiek apgūta kā „ģeneratīvā gramatika“ (sk. Čomski), socializējoties ģimenē un skolā (sk. turpat, 143).

„Garša ir pamats visam, kas cilvēkam ir […], tāpat kā tas, kas viņš ir citiem, ar ko viņš sevi klasificē un ko klasificē citi“ (Ibid., 104).

Kā iemācīts uzvedības modelis habitus ir pamatā stabils un sašaurina indivīda sociālo praksi (sk. Schroer 2017, 333). Tomēr ilgtermiņā indivīdu uzvedības modelis var mainīties (sk. turpat, 318), ja mainās indivīda pozīcija sociālajā telpā. Tādējādi, raugoties no socioloģiskās perspektīvas, habitus ir saikne starp indivīda brīvību un sociālo struktūru ierobežojumiem (sk. Schroer 2017, 317). Arī Burdjē izpratnē habitus ir atšķirības funkcija (sk. Jurt 2013, 86), t. i., kādas sociālās grupas norobežošanās no citām, tādējādi tas ir sociālās atšķirības izpausme un šķiru cīņa, kurā indivīdi cenšas saglabāt vai uzlabot savu pozīciju.

Tādējādi habitus vienlaikus ir gan sociālās prakses produkts, gan arī līdzeklis šo prakšu, hierarhiju un galu galā dominēšanas attiecību reproducēšanai un izpausmei.

Habitus un komunikācija

Habitus atšķirības starp indivīdiem var novērot ne tikai starp sociālajām grupām vienas kultūras ietvaros, bet arī starp dažādu kultūru indivīdiem. Attiecībā uz komunikācijas procesiem kļūst skaidrs, ka dalībnieku ierastie uzvedības horizonti nosaka komunikācijas iespējas. Var viegli rasties pārpratumi, ja cilvēkiem no dažādām kultūrām, paaudzēm vai vides ir jāsazinās savā starpā. Tā kā Burdjē izpratnē katrs habitus iet roku rokā ar norobežošanos no citiem dzīvesveidiem, ir nepieciešama refleksija par saviem un citu uzvedības modeļiem, lai novērstu radušos noraidošo attieksmi. Jo starpkultūru komunikācijā būtiska nozīme ir vērtējošai un iecietīgai attieksmei pret citiem.

Literatūra

Bourdieu, Pierre: The subtle differences. Sociālā sprieduma varas kritika. Frankfurt a. M.: Suhrkamp 1987.

Bourdieu, Pierre: Sociālā jēga. Teorētiskā pamatojuma kritika. Frankfurt a. M.: Suhrkamp 2015.

Eichener, Volker u. Ralf Baumgart: Norbert Elias zur Einführung. Trešais pilnībā pārstrādātais izdevums. 3. pilnībā pārstrādāts izdevums. Hamburg: Junius 2013.

Eliass, Norberts: Par civilizācijas procesu. Sociogēniskie un psihogēniskie pētījumi. Uzvedības izmaiņas laicīgajās augstākajās Rietumu sabiedrības klasēs. Frankfurt a. M.: Suhrkamp 1976 (= 1).

Eliass, Norberts: Par civilizācijas procesu. Sociogēniskie un psihogēniskie pētījumi. Sabiedrības transformācija un civilizācijas teorijas izklāsts. Frankfurt a. M.: Suhrkamp 1976 (= 2).

Hexis. In: Philosophielexikon. Rietumu filozofijas personas un termini no senatnes līdz mūsdienām. Rediģēja Anton Hügli un P. Lübcke. Reinbeck: Rowohlt 2013. 387. lpp.

Jurt, Joseph: Bourdieu, Pierre. In: Metzler Lexikon Literatur- und Kulturtheorie. Pieejas – Personas – Pamattermini. Ed. by Ansgar Nünning. Piektais atjauninātais un papildinātais izdevums. Štutgarte: Metzler, 2013. gads, 85.-87. lpp.

Krais, Beate un G. Gebauer: Habitus. Bielefeld: Transcript 2014.

Schroer, Markus: Socioloģiskās teorijas. No klasikas līdz mūsdienām. Štutgarte: Wilhelm Fin 2017 (=UTB).

Simonis, Linda: Habitus. In: Metzler Lexikon Literatur- und Kulturtheorie. Pieejas – Personas – Pamattermini. Ed. by Ansgar Nünning. Piektais atjauninātais un papildinātais izdevums. Štutgarte: Metzler 2013. lpp. 287-288.

Volkmann, Laurenz: Elias, Norbert. In: Metzler Lexikon Literatur- und Kulturtheorie. Pieejas – Personas – Pamattermini. Ed. by Ansgar Nünning. Piektais atjauninātais un papildinātais izdevums. Štutgarte: Metzler 2013. lpp. 164-165.