Globalizācija

Globalizācija nav valsts, bet gan process, un to var saprast kā „denacionalizācijas formu, kas ietekmē dažādas jomas, piemēram, komunikāciju, kultūru, vidi, politiku un ekonomiku“. (Starke/ Tosun 2019, 183)

„Globalizācija attiecas uz pasaules mēroga savstarpējās atkarības, apmaiņas un atkarības procesiem. Komunikācijas un transporta līdzekļi ir īpaši nozīmīgi finanšu kapitāla, preču, tehnoloģiju, cilvēku un ideju plūsmām visā pasaulē. Tas, ka šīs savstarpējās atkarības un sekas ir uztveramas un apzinātas visā pasaulē zinātnē un ikdienā, ir – atšķirībā no iepriekšējām supralokālajām mijiedarbībām – pašreizējā globalizācijas posma būtiska iezīme.“ ( Kreff et al. 2011, 126) Šajā kontekstā īpaši nozīmīgas šķiet transnacionālās jeb transkontinentālās ražošanas ķēdes, globālās tautu savstarpējās saiknes, nacionālo valstu relatīvā nozīmes zaudēšana, kā arī vispārēja preču komercializācija un kapitalizācija (sk. Auernheimer 2015, 17).

Globalizācijas fāzes

Ir dažādi veidi, kā sadalīt globalizāciju fāzēs:

– Globalizācija 1.0: jaunais kolonizācijas laikmets (no 1492. līdz 1800. gadam).

– Globalizācija 2.0: industrializācija (no 1800. līdz 2000. gadam).

– Globalizācija 3.0: informācijas laikmets (no 2000. gada līdz mūsdienām).

Pirmo posmu raksturo atklājumu ceļojumi, globālās tirdzniecības izaugsme un drukas prese. Otrais posms ietver Amerikas un Francijas revolūcijas, tvaika dzinēja un dzelzceļa izgudrošanu. Globalizācijas 3.0 posmu raksturo galvenokārt globālais tīmeklis un bezvadu un vadu datu pārraide (sk. Mäder 2018, 6).

Cits globalizācijas iedalījuma variants ir nošķirt pirmskoloniālo, koloniālo un pašreizējo globalizācijas fāzi (sk. Gingrich 2011, 126).

Globalizācija kā process

Globalizācija ir

– uztveres fenomens, kas nozīmē, ka pasaule (savstarpība) kļūst „redzama“, kā arī visu redz ikviens un ikviens. Šo procesu galvenokārt raksturo elektroniskā pastiprināšana. Piemēram, cilvēki uztver citu valstu ainavas vai iepazīst jaunas kultūras tradīcijas. Šī „redzamība“ ir izšķirošs iemesls jaunām migrācijas kustībām.

– Interakcijas fenomens: aizvien vairāk un vairāk mijiedarbības notiek starptautiskā mērogā. Tās ietekmē viena otru un ietver ne tikai preces un pakalpojumus, bet arī modi, filmas, mākslu, mūziku, pārtiku utt. Tiek pārņemti vai mainīti arī tādi paradumi kā ēšana. Dzīves telpas kultūras vairs neaprobežojas tikai ar savu valsti, bet ir pieejamas arī citām valstīm.

– Ja mijiedarbības struktūras nostiprinās, parādās savstarpēji saistīti fenomeni. Dominējošie dalībnieki (piemēram, valstis) zaudē valstisko neatkarību, vairs nav autonomas „vienības“ ( Prisching 2019, 403). Turklāt procesi apšauba to suverenitāti (sk. turpat, 403).

5 Globalizācijas dimensijas

Globālā ekoloģiskā ietekme

– Vides ekonomika: ekoloģiskās krīzes rada jaunus izaicinājumus ne tikai valstij, bet arī visām citām valstīm. Piemēram, dabas resursu trūkums, pieaugošā satiksme vai pat klimata pārmaiņas ir problēma visām valstīm, kuru sekas ir izplatītas visā pasaulē (sk. Preyer 2018, 309).

– Ekoloģiskais līdzsvars: Jāpanāk līdzsvars un koordinācija starp „prasību pēc veiktspējas kā sociālās normas un sociālo līdzsvaru vides izmantošanā“ ( turpat, 310).

Kultūras globalizācija

– Interpretāciju konkurence: Citu kultūru pieejamība rada „globālu kultūras asociāciju tirgu, kas konkurē par locekļiem ar saviem izpirkšanas solījumiem“. (Ibid., 311).

– Globāla difūzija: tiek pārkombinētas jaunas esošās prakses formas, tādējādi globalizācija noved pie jauna sinkrētisma (sk. ibid., 311).

Ekonomiskā globalizācija

– Tirgus atvēršana: ražošanas, pakalpojumu un mārketinga tīklu veidošana, ko veic globāli dalībnieki, rada jaunu tirgu atvēršanu (sk. turpat).

– Tīklošana: sakaru tehnoloģiju tīkls ir globāls. Tiek pieņemts, ka „globālā ekonomiskā sistēma pēc savas struktūras un funkcijas sastāv no ekonomikas nozaru, reģionu un valstu segmentiem“ (turpat, 312).

Politiskā globalizācija

– Globālā pārvaldība: globālas problēmas, piemēram, slimības vai vides piesārņojums, nozīmē, ka tās ir jāregulē starptautiskā līmenī. Šajā kontekstā globālā pārvaldība nav pasaules valdība, bet gan „netieša politika“ (Willke 2002 (FN 307)), kas nodarbojas ar problēmu risināšanu (sk. Preyer 2018, 314).

– Globālā pārvaldība: globalizētajā sabiedrībā nav neviena dalībnieka, kas varētu pārņemt globālās pārvaldības uzdevumus. Nav reāli, ka kāds aktieris varētu institucionalizēt likumdošanu (sk. turpat, 315).

Sociālās komunikācijas globalizācija, izmantojot modernās komunikācijas tehnoloģijas

– Digitālo mediju tīkls: digitalizācijas rezultātā notiek globāla savstarpēja informācijas apmaiņa bez valsts organizāciju kontroles. Šāda apmaiņa varētu novest pie „pārmaiņām mūsu izpratnē ne tikai par sociālo, bet arī par vēsturi un apziņu“ (ibid., 316).

– Intermediētais sektors: Modernās komunikācijas tehnoloģijas tiek dēvētas arī par intermediēto sektoru, „ar kura starpniecību rodas jaunas organizācijas ekonomiskās sadarbības formas, komunikācijas struktūras un savstarpēja sociālā novērošana“. (ibid., 316) Tikai tā veidojas globāla komunikācijas sistēma (sk. turpat).

Literatūra

Auernheimer, Georg (2015): Globalizācijas dimensijas. Ievads. Schwalbach: Wochenschau Verlag.

Duden Wirtschaft von A bis Z (2016): Grundlagenwissen für Schule und Studium, Beruf und Alltag. 6. izd. Mannheim: Bibliographisches Institut.

Kreff, Ferdinand et al. (2011): Lexikon der Globalisierung. Bielefeld: Transkript.

Mäder, Olaf B. (2018): Controlling klipp & klar. Wiesbaden: Springler Gabler.

Preyer, Gerhard (2018): Preyer, G.: Socioloģiskā teorija par mūsdienu sabiedrību I. Dalības teorijas pētījumi. 2. izd. Wiesbaden: Springer VS.

Prisching, Mafred (2019): Globalisation from a cultural sociological perspective. In: Moebius, Stephan/ Nungesser, Frithjof/ Scherke, Katharina (eds.): Handbuch Kultursoziologie, vol. 3: Theorien – Methoden – Felder. Wiesbaden: Springer VS, 401-422.

Starke, Peter/ Tosun, Jale (2019): Globalisation and Diffusion. In: Obinger, Herbert/ Schmidt, Manfred G. (eds.): Handbuch Sozialpolitik. Wiesbaden: Springer VS, 181-203.

Willke, Helmut (2002): Dystopia. Pētījumi par zināšanu krīzi mūsdienu sabiedrībās. Frankfurte pie Mainas: Suhrkamp.