Etnocentrisms

Termins „etnocentrisms“ cēlies no grieķu valodas vārda etnos „tauta“. Tauta kā doktrīna, ideoloģija vai intelektuālā strāva atrodas centrā.

Starpdisciplinārs termins

Pa šo laiku etnocentrisms ir kļuvis par vispārpieņemtu terminu, kas atrod starpdisciplināru pielietojumu. To lieto psiholoģijā, sociālajās zinātnēs un politoloģijā. Ar etnocentrismu saprot indivīda noslieci uz kultūrai svešiem cilvēkiem un grupām. Persona skatās caur savas kultūras („savas grupas“) brillēm, padara to par standartu un, pamatojoties uz to, interpretē attiecīgo citu kultūru („svešo grupu“). Tas noved pie nereflektētas attieksmes pārņemšanas no savas kultūras. Līdztekus tam var novērot normatīvas tendences: Cilvēki uzskata savu kultūru un reliģiju par labu, morālu un tikumīgu. Savukārt ārējās grupas tiek uzskatītas par sliktām, amorālām un draudīgām.

Aizspriedumi un stereotipi

Tādējādi liela nozīme ir arī stereotipiem un aizspriedumiem, kas, ja netiek pārskatīti, var kļūt par rasistiskas vai nacionālistiskas uzvedības pamatu: „Etnocentrisms pārsniedz vienkāršu ksenofobiju, jo svešais tiek uzskatīts ne tikai par svešu un tāpēc biedējošu, bet galvenokārt par `neaugstāku` pārspīlētās „mēs“ sajūtas dēļ“ (Wahle 2017, 231).

Etnocentrisma definicionālais pretstats ir policentrisms, kas aizstāv atvērtu un tolerantu attieksmi pret citu kultūru, dzīvesveidu un uzskatu cilvēkiem. Tiek respektēta citu kultūru unikalitāte un neatkarība un kritiski atspoguļotas savas kultūras vērtības un attieksmes.

Etnocentrisms attiecas uz kādas grupas tieksmi uzskatīt savu kultūru, tradīcijas, vērtības un normas par augstāku un „pareizāku“ salīdzinājumā ar citām kultūrām un grupām. Etnocentrisms var novest pie tā, ka cilvēki citas kultūras uzskata par „svešām“, „eksotiskām“ vai „zemākām“ un tās noniecina vai diskriminē. Etnocentrisms var izraisīt arī aizspriedumus, stereotipus un konfliktus starp dažādām grupām. Ir svarīgi atzīmēt, ka etnocentrisma pamatā ir ne tikai etniskā piederība, bet tas var būt balstīts arī uz citiem identitātes rādītājiem, piemēram, reliģiju, valodu, dzimumu vai seksuālo orientāciju.

Etnocentrisms ir domāšanas veids, kurā sava kultūra, reliģija vai nācija tiek uzskatīta par autoritatīvu pasaules vērtēšanā un interpretācijā. Tas nozīmē ne tikai savas kultūras vērtēšanu, bet arī citu kultūru nicināšanu vai noraidīšanu. Etnocentriski noskaņoti cilvēki mēdz uzskatīt savu kultūras mantojumu par vienīgo leģitīmo vērtību un normu pamatu un attiecīgi vērtē citas kultūras. Tas var radīt izkropļotu un negatīvu priekšstatu par citām kultūrām.

Etnocentrisms var izpausties dažādos līmeņos. Individuālā līmenī etnocentrisms var izraisīt aizspriedumus un diskrimināciju, piemēram, ja persona tiek noraidīta vai diskriminēta savas kultūras izcelsmes dēļ. Sabiedrības līmenī etnocentrisms var izraisīt sociālo nevienlīdzību un rasismu. Tas var arī veicināt konfliktus starp dažādām kultūrām vai tautām.

Ir svarīgi uzsvērt, ka etnocentrisms nav universāla cilvēka iezīme, bet gan kultūras konstrukcija, kas dažādās kultūrās var atšķirties. Kultūru daudzveidība un starpkultūru daudzveidība ir svarīgi elementi atvērtai un iecietīgai sabiedrībai, kas veicina cieņu un dažādu kultūru un perspektīvu atzīšanu.

Literatūra

Ahlheim, Klaus (2013): Rechtsextremismus, Ethnozentrismus, politische Bildung. Kritische Beiträge zur Bildungswissenschaft, vol. 8. Hannover: Offizin.

Hagedorn, Jörg et al. (red.) (2010): Etniskā piederība, dzimums, ģimene un skola: heterogenitāte kā izglītības izaicinājums. Wiesbaden: VS.

Sumner, William Graham (2007): Folkways. A Study of Mores, Manners, Customs and Morals. Cosimo Classics. Ņujorka: Dover Publications.

Wahle, Stefan (2017): Fremdheitserlebnisse und Helferphantasien unter dem Einfluss von Ehtnozentrismus. 2. izd. Norderstedt: Books on Demand.