Eristiskā dialektika (Artūrs Šopenhauers)
Artūrs Šopenhauers bija vācu filozofs, rakstnieks un universitātes pasniedzējs. Viņš dzimis 1788. gadā Dancigā, tirgotāju ģimenē. 1803. un 1804. gadā Šopenhauers devās izglītojošā ceļojumā pa Eiropu. Pēc tam viņš studēja medicīnu Getingenē un filozofiju Berlīnē. Šopenhauers 1813. gadā ieguva arī filozofijas doktora grādu. 1819. gadā tika publicēts viņa galvenais darbs Die Welt als Wille und Vorstellung (Pasaule kā griba un iztēle). Gadu vēlāk viņš sāka pasniegt Berlīnes Universitātē. Epidēmijas dēļ Šopenhauers 1831. gadā aizbēga uz Frankfurti pie Mainas, kur 1860. gadā nomira.
Eristiskā dialektika – Māksla būt pareizam
„Eristiskā dialektika ir māksla strīdēties un strīdēties tā, lai būtu taisnība, tas ir, per fas et nefas (ar pareizo un nepareizo)“. (Šopenhauers, 2019, 10)
Artūrs Šopenhauers raksturo „dabisko [] ļaunprātību“ (turpat, 10), „iedzimto iedomību“ (turpat, 10 f.) un „garlaikošanos“ (turpat, 11) kā būtiskas cilvēka īpašības un reizē kā cēloņus, kas nosaka eristiskās dialektikas nepieciešamību. Pirmā no tām nozīmē, ka cilvēki nav godīgi pēc būtības un nesaka tikai patiesību. Jūtīgums tiecas uz to, ka mēs nevēlamies kļūdīties un ka mūsu sarunu biedram nedrīkst būt taisnība. Visbeidzot, lētticība nozīmē, ka cilvēki vispirms runā un tikai pēc tam domā (sk. Šopenhauers, 2019).
Bet ko patiesībā nozīmē eristiskā dialektika? Kā jau no iepriekš minētā citāta kļuva skaidrs, eristiskā dialektika ir par to, ka, diskutējot, ir jābūt pareizam per fas, t. i., pieļaujamā veidā, un per nefas, t. i., nepieļaujamā veidā. Atļautā veidā nozīmē teikt patiesību, bet neatļautā veidā nozīmē neteikt patiesību. Ja mēs pēc tam saprotam, ka esam kļūdījušies, mums tas jāpadara tā, it kā mums būtu bijis taisnība (sk. Šopenhauers, 2019): Šopenhaueram 2019, 11): „Patiesībai vajadzētu šķist nepatiesai un nepatiesībai – patiesai“ (Šopenhauers 2019, 11).
Apgalvojumu var aplūkot, no vienas puses, no tā objektīvās patiesības viedokļa un, no otras puses, no tā derīguma viedokļa attiecībā uz sarunu biedru. Eristiskajā dialektikā svarīga ir nevis apgalvojuma patiesība, bet gan tas, vai mēs to varam attiecīgi aizstāvēt un vai arī sarunu biedrs to pieņem kā patiesu. „Tādējādi sanāk, ka tas, kurš strīdas, parasti cīnās nevis par patiesību, bet gan par savu apgalvojumu“ (Šopenhauers, 2019, 12). Interese par patiesību piekāpjas interesei par iedomību (sk. Šopenhauers, 2019).
Eristiskā dialektika ir jānošķir no loģikas, t. i., tīrās objektīvās patiesības, kā arī no sofistikas, nepatiesu propozīciju izvirzīšanas, jo gan loģika, gan sofistika pieņem, ka mēs zinām patiesību. Bet, tā kā, pēc Šopenhauera domām, mēs nezinām, kas ir patiesība, strīdā mēs varam to neņemt vērā. Tādējādi eristisko dialektiku drīzāk var uzskatīt par „šķietamības loģiku“ (Schopenhauer 2019, 20).
Par strīda metaforiku
Pārsteidzoši, ka Šopenhauers strīdam lieto metaforas, kurām ir kara raksturs, piemēram, uzbrukums un aizstāvība, uzbrukums un aizstāvība, pretinieki, ieroči, uzvarētāji, strīds, sitiens, kā arī cīņa. Turklāt viņš disputu salīdzina ar šermuļošanu: „trāpīt un atvairīt, tas ir galvenais, tieši tāpat arī dialektikā: tā ir intelektuāla šermuļošanas māksla“ (Schopenhauer 2019, 21 f.). Lakhofs un Džonsons norāda, ka metaforas ietekmē ne tikai valodu, bet arī domāšanu un rīcību. Saskaņā ar to, kad mēs diskutējam, mēs uzbrūkam un aizstāvam savu apgalvojumu. Mēs vēlamies pārspēt savu oponentu un uzvarēt diskusijā, jo mums ir taisnība (sk. Lakhoff/ Johnson 2007).
Bet kā kādam diskusijā var palikt taisnība? Šopenhauers runā par palīglīdzekļiem, par „nevienmērīgi sadalītu dabas dāvanu“ (Schopenhauer 2019, 13) – atkarībā no cilvēka gudrības. Šim nolūkam viņš uzskaita 38 tā sauktās viltības, kas uzskaitītas turpmāk (sk. Šopenhauers 2019).
Artifices
– Mākslība 1: paplašināšanās
– Mākslība 2: Homonīmija
– Mākslība Nr. 3: Absolutizācija
– Mākslība Nr. 4: apvedceļi
– Mākslīgais paņēmiens Nr. 5: premisas ad populum un ex concessis
– Triks Nr. 6: Slēptais petitio principii
– Triks Nr. 7: Atļaut vairāk, nekā nepieciešams
– Triks Nr. 8: Provocēšana, uzdodot jautājumus
– Māksla Nr. 9: Piekāpšanās apvedceļiem
– Triks Nr. 10: piekāpšanās no pretimnākšanas
– Triks Nr. 11.: Izvilkšana no piekāpšanās
– 12. trikss: Eifēmismi un disfēmismi
– 13. termins: Mazākais ļaunums
– Triks Nr. 14: Tiesību aizstāvēšana
– Triks Nr. 15: Viltība
– 16. trikss: Ad populum
– Triks Nr. 17: Sofistika
– Triks Nr. 18: pārtraukt diskusiju
– Triks Nr. 19: Argumentu pārvēršana vispārinājumos
– 20. triks: pierādījumu iegūšana ar viltu
– 21. triks: izspēlēt viltības
– Triks Nr. 22. Argumentu izspēlēšana kā petitio
– Triks Nr. 23: Izprovocēt pārspīlējumus
– Triks Nr. 24: atspēkot ar sekām
– 25. triks: atspēkošana ar pretpierādījumu
– Triks Nr. 26: Retorsija
– Triks Nr. 27: provokācijas attīstīšana
– Triks Nr. 28: Argumentum ad auditores
– Triks Nr. 29: Novirzīšana no mērķa
– Triks Nr. 30: Apelācija uz autoritāti
– Triks Nr. 31: Izteikt neizpratni, apgalvot nesaprotamību
– Triks Nr. 32: atspēkošana ar rekursiju
– Triks Nr. 33: Piemērojamības noliegšana
– Triks Nr. 34: Aprakstīšana
– Triks Nr. 35: Argumentum ab utiliz
– Triks Nr. 36: Simulēts arguments
– Triks Nr. 37: Apgāzt apgalvojumu ar pierādījumiem
– Triks Nr. 38: Ad personam (sk. Schopenhauer 2019)
Literatūra
Lakhoff, George/ Johnson, Mark (2007): Living in Metaphors. The construction and use of language images. 5. izd. Heidelberg: Carl-Auer-Systeme.
Schopenhauer, Arthur (2019): Māksla būt pareizam. 16. izd. Hamburg: Nikol.