Emic pret etic

Terminu emic un etic izcelsme ir etnolingvistikā. Tie raksturo divas pretējas, zinātniski-metodoloģiskas pētniecības perspektīvas. Arī sociālajās zinātnēs un salīdzinošajos un starpkultūru pētījumos pētnieki var izmantot emic vai etic pieeju.

Ārējā un iekšējā perspektīva

Emiskā perspektīva balstās uz kultūrai atbilstošu iekšējo skatījumu – tā mēģina aplūkot parādības ar to cilvēku acīm, kurus tās skar, tādējādi radot humanitāro zinātņu „perspektīvitātes“ ideālu. Emiskās pieejas mērķis ir atklāt funkcionāli būtiskos aspektus kultūrā.

Savukārt, izmantojot etic pieeju, pētnieki ieņem pozīciju ārpus pētāmās kultūras un cenšas ievērot dabaszinātņu „objektivitātes“ ideālu. Šādā veidā tiek meklēti universāli derīgi salīdzināšanas standarti (sk. Helfrich-Hölter 2013, 27).

Par terminu rašanos

Abus terminus pirmo reizi lietoja amerikāņu valodnieks un antropologs Kenets Pīks (Kenneth Pike) savā grāmatā „Valoda saistībā ar vienotu cilvēka uzvedības struktūras teoriju“ (1967). Vācu valodas vārdi emisch un etisch tika atvasināti no angļu valodas terminiem emic un etic. Tie ir cēlušies no valodniecības – fonētika apraksta skaņu pazīmes, ar kuru palīdzību var aprakstīt visu valodu skaņu inventāru, savukārt fonemika identificē tās skaņu pazīmes, kas veicina nozīmes diferenciāciju pētāmajā valodā. Vēlāk šo terminu pāri pārņēma un pārveidoja Hariss.

Etikas pieejas mērķis ir izpētīt kultūras ietekmi uz indivīda rīcību un domāšanu. To uzskata par „neatkarīgu“ mainīgo, piemēram, skolas apstākļu vai izglītības stila veidā, kas ietekmē „atkarīgos“ mainīgos (mācīšanos, rīcību).

Tomēr saskaņā ar emisko pieeju kultūra ir indivīda iekšējais faktors, t. i., cilvēka domāšanas un darbības neatņemama sastāvdaļa.

Pieeju atšķirības

Abas pieejas var attiecināt arī uz noteiktu darbību iemesliem un cēloņiem. Rīcības cēloņiem nav obligāti jābūt apzinātiem attiecīgajai personai, tāpēc tos var aplūkot no ētiskās perspektīvas. Savukārt, ja savas rīcības un domāšanas iemeslus skaidro pati attiecīgā persona, tad tā tiek pētīta no emiskās perspektīvas.

Lohmeiers min šādu emiskās pieejas piemēru: Ziemeļīrijas katolis, kas pēta nemierus savā dzimtenē un pieder pie pētāmās jomas. Turpretī protestants ziemeļvietis, kas veic līdzīgu projektu katoļu pilsētā Ziemeļīrijā, būtu ētiskās pieejas piemērs (sk. Lohmeier 2017, 31).

Emic vs. etic?

Etic un emic perspektīvas nav savstarpēji izslēdzošas, drīzāk tās viena otru papildina. Jēkabss un Helfrihs-Hölters atsaucas uz Beriju: „Lai veiktu divu kultūru salīdzinošu ētisku pētījumu, katra no tām jāanalizē emiski. Saskaņā ar viņa viedokli salīdzinošā kultūras pētījuma sākumā pētnieki vadās pēc koncepcijas, kuras izcelsme ir viņu pašu kultūrā, t. i., tā ir emiskā (sk. Jacobs 2000; Helfrich-Hölter 2013).

Pateicoties uzspiestai ētiskai pieejai, tas kļūst par emisku jēdzienu arī svešajā kultūrā, pārnesot novērojumus no vienas kultūras uz otru. Veicot modifikāciju, emisko konceptu var izveidot arī svešai kultūrai, tādējādi emiskie pētījumi tiek veikti paralēli abās kultūrās. Ja pētāmie jēdzieni pārklājas, ir iespējams starpkultūru salīdzinājums (sk. Jacobs 2000, 132).

Literatūra

Harris, Marvin (1976): Emic/ Etic atšķirību vēsture un nozīme. In: Annual Review of Anthropology. 5th ed. New York: Columbia University, 329-350.

Helfrich-Hölter, Hede (2013): Salīdzinošā kultūras psiholoģija. Wiesbaden: Springer.

Jacobs, Gabriele (2000):  Minstere: LIT.

Lohmeier, Christine (2017): Between „gone native“ and „one of us“: reflections on etic and emic positioning on the research field. In: Scheu, Andreas M. (ed.): Evaluating Qualitative Data: Strategies, Procedures and Methods of Interpretting Non-standardised Data in Communication Studies (Kvalitatīvo datu novērtēšana: nestandartizētu datu interpretācijas stratēģijas, procedūras un metodes komunikācijas pētījumos). Münster: Springer, 29-39.

Pike, Kenneth (1967): Language in Relation to a Unified Theory of the Structure of Human Behavior. Hāga [et al:] Mouton.