Diaspora

Termins diaspora ir cēlies no grieķu valodas un nozīmē „izkliedēt“ vai „izkliedēt“ (sk. Kuhlmann 2014). No vienas puses, tas apzīmē kādas kopienas piespiedu emigrāciju no dzimtenes un, no otras puses, šīs kopienas izkliedi svešos reģionos (sk. turpat).

Emigrāciju parasti pavada izrakuma sajūta un sāpīga nošķirtība no dzimtenes, tāpēc jāmin arī emocionālais aspekts (sk. Vetter 2007, 164). Diasporas situācijas definīcijas centrā ir identifikācijas atsauce uz ģeogrāfiski attālu, reālu vai fiktīvu izcelsmes valsti un tās kultūrreliģisko tradīciju (sk. Baumann 1999, 252).

Turklāt diasporas situācijai ir raksturīgs savstarpējs attiecību trīsstūris starp izcelsmes valsti un tās kultūru, ierašanās valsti un diasporas grupu. Vai nu grupa dzīvo sev kā minoritāte svešā valstī un saglabā kultūras paražas, kā arī savu reliģisko identifikāciju (sk. turpat), vai arī notiek asimilācija, t. i., kultūras saknes tiek pamestas un rodas jautājumi par kultūras identitāti.

Vēsturiskās saknes

Vēsturiski šis termins radās agrīnajā jūdaismā. Vispirms to lietoja attiecībā uz ebreju diasporu, t. i., ebrejiem, kas dzīvoja ārpus „apsolītās zemes“ (Palestīnas) un Jeruzalemes. Kristietībā šis termins tiek lietots kopš 16. gadsimta, lai apzīmētu protestantu vai katoļu minoritātes konfesionāli atšķirīgā sabiedrībā. Tikmēr šo terminu lieto arī attiecībā uz citām diasporas grupām. Tās ir, piemēram, grieķu, indiešu, kurdu un libāniešu diasporas (sk. Baumann 1999, 252).

Diaspora un trimda – līdzības un atšķirības

Termins diaspora bieži sakrīt ar terminu trimda (latīņu exilium „uzturēšanās svešā valstī, izsūtījums“) un dažkārt tiek ar to pielīdzināts (sk. Kuhlmann 2014). Ciešā semantiskā, jēdzieniskā un vēsturiskā saikne ir neapšaubāma. Tomēr skaidra definīcijas norobežošana nešķiet pārāk lietderīga, jo abi jēdzieni bieži saplūst viens otrā. Tāpēc pārdomas par līdzībām un atšķirībām šķiet jēgpilnākas.

Viena no atšķirībām ir tā, ka termins trimda apraksta individuālu, nevis kopienas pieredzi. Vēl viena atšķirība ir tā, ka cilvēki pamet savu dzimteni brīvprātīgi. Emigrācijas piespiedu rakstura pakāpe trimdas pētījumos tiek uzsvērta vairāk nekā diasporas kontekstā (sk. Kuhlmann 2014). Viena no lielākajām atšķirībām slēpjas pieķeršanās dzimtajai zemei. Diasporas, tāpat kā trimdinieki, saglabā ciešas saites ar savu dzimteni. Viņi turpina uzskatīt to par savām īstajām mājām un saglabā savu kultūras identitāti. Savukārt trimdinieki cenšas samierināties ar savu jauno dzimteni un cenšas veidot sociālās, emocionālās un simboliskās saites ar mītnes zemi. Izceļotājiem uzņēmējvalsts bieži vien ir pagaidu risinājums, un viņi nevēlas iesakņoties. Pastāvīga piesaiste izcelsmes valstij bieži vien ir saistīta ar piederību dzimtenes politikai (sk. Kuhlmann 2014).

Literatūra

Baumann, Martin (1999): Diaspora. In: Auffahrt, Christoph (ed.): Metzler Lexikon Religion: Gegenwart – Alltag – Medien. Stuttgart: Metzler, 251-254.

Kuhlmann, Jenny (2014): Exile, Diaspora and Transmigration. http://www.bpb.de/apuz/192563/exil-diaspora-transmigration?p=all [02.07.2018].

Vetter, D. (2007): Diaspora. In: Khoury, Adel Theodor (ed.): Lexikon religiöser Grundbegriffe – Judentum Christentum Islam. Wiesbaden: Marx, 164-168.