Daudzveidība

Jēdziens daudzveidība neattiecas uz fiksētu, skaidri definētu jēdzienu, bet gan pārstāv diskursu, kas „risina jautājumu par atbilstošu politisko, juridisko, ekonomisko un pedagoģisko attieksmi pret sociālo daudzveidību“ (Sievers 2013, 16 f.). Līdz ar to pastāv divas dažādas daudzveidības izpratnes. No vienas puses, daudzveidība tiek saprasta kā daudzveidība, kurā uzsvars tiek likts uz atšķirībām, un, no otras puses, izpratne par kopīgo un atšķirīgo sinoptiju (sk. Sievers 2013, 17).

Dažādība un atšķirības

Šēnhūts šajā sakarā norāda, ka ar šo terminu var apzīmēt daudzveidību diapazona un dažādības nozīmē, bet var apzīmēt arī atšķirību atšķirību un īpatnību nozīmē. Jāatzīmē, ka daudzveidība tiek lietota pozitīvā nozīmē, bet atšķirība – negatīvā (sk. Schönhuth 2011, 52). Arī Sieverss izceļ divus daudzveidības pieejas līmeņus, bet izšķir analītisko un normatīvo pieeju. Pirmā nošķir tikai daudzveidību kā tādu, savukārt normatīvā pieeja pozitīvi vērtē iepriekšējos aprakstus un uzsver katra cilvēka novērtēšanu (Sievers 2013, 17).

Pēc Allemann-Ghionda domām, daudzveidību veido ar indivīdu un grupu saistītas īpašības. Viņa arī norāda, ka tās ir daļēji iedzimtas, daļēji individuāli iegūtas un daļēji radītas ar likumiem un institucionālo praksi un ietvara nosacījumiem. Kā piemērus Allemann-Ghionda min sociālekonomisko statusu, etnisko piederību, tautību, dzimumu vai dzimumu, reliģiju un daudzas citas (sk. Allemann-Ghionda/ Bukow 2011, 25). Turklāt, kā norāda Schröter, daudzveidības jēdziens ietver prasību pēc iecietības, diskriminācijas novēršanas un vienlīdzīgu iespēju īstenošanas (Schröter 2009, 79). Tāpēc, pēc Šēnhūta domām, daudzveidības jēdziens kļūst nozīmīgs kultūras daudzveidības un valsts vai pārnacionālās darbības, kā arī darba vietas savstarpējās attiecībās (sk. Schönhuth 2011, 54).

Dažādības izglītība un dažādības pārvaldība

Dažādības koncepcijas aktualitāte atspoguļojas arī citos jēdzienos, piemēram, daudzveidības izglītības koncepcijā un daudzveidības vadības koncepcijā. Kā norāda Barmeyer, pēdējā minētā koncepcija ir amerikāņu koncepcija, „kas atzīst organizācijas locekļu neviendabīgumu kā iespēju un vērtību, un tās mērķis ir efektīvi izmantot ar to saistīto katra atsevišķa darbinieka potenciālu […]“ (Barmeyer 2012, 40).

Šajā kontekstā varētu būt četras daudzveidības dimensijas – personīgā, iekšējā, ārējā un organizatoriskā. Arī daudzveidības izglītības koncepcijā uzmanība tiek pievērsta daudzveidībai kā potenciālam un izaicinājumam, kā arī bagātīgām iespējām. Tomēr šajā sakarā būtu jāveic daudzi uzdevumi, kas būtu jāizpilda. Koncepcija būtu jāpiemēro izglītībā centrālo kultūras paņēmienu jomā, mācoties, pamatojoties uz pašu izvēlētām tēmām un savām interesēm, izmantojot iekļaujošas izglītības iestādes ar neviendabīgām mācību grupām, iekšējo diferenciāciju, nelabvēlīgo apstākļu kompensāciju, kā arī pieejamību u. c. (sk. Hauenschild/ Robak/ Sievers 2013, 12-13).

Daudzveidības koncepcijas novērtējums

Viens no kritikas punktiem pētījumos ir tas, ka daudzveidības koncepcija ir tikai sociālo atšķirību reproducēšana, kurā „krāsainība“ nav mērķis, bet gan problēma. Jo runa nav par tādām atšķirībām kā diena un nakts, bet gan par sociālo nevienlīdzību saistībā ar atšķirībām starp vīriešiem un sievietēm, migrantiem un nemigrantiem, invalīdiem un cilvēkiem bez invaliditātes u. c. (sk. Walgenbach 2017, 121).

Atsaucoties uz to, Hormel formulē, ka ar daudzveidību saistītie diskursi mēģina apvienot divas pieejas, proti, pretdiskriminācijas programmu pieeju un sociālās un kultūras daudzveidības novērtēšanas pieeju, lai palielinātu rezultātu daudzveidību (sk. Hormel 2008, 21). Sieverss norāda, ka jēdzienam daudzveidība ir nepieciešama definīcijas precizēšana, lai to varētu atšķirt no tādiem jēdzieniem kā daudzveidība, heterogenitāte vai atšķirība un lai nodotu papildu saturu (sk. Sievers 2013, 18).

Literatūra

Allemann-Ghionda, Cristina/ Bukow, Wolf-Dietrich (red.) (2011): Places of Diversity. Formāti, aranžējumi un inscenējumi. Wiesbaden: VS.

Barmeyer, Christoph (2012): Daudzveidības vadība. In: ers.: Taschenlexikon Interkulturalität. Göttingen: Vandenhoeck & Ruprecht, 40-42.

Hauenschild, Katrin/ Robak, Steffi/ Sievers, Isabel (red.) (2013): Diversity Education. Zugänge – Perspektiven – Beispiele. Frankfurt a. M.: Brandes & Apsel.

Hormel, Ulrike (2008): Diversity and Discrimination. In: Sozial Extra 11/12, Praxis aktuell: Soziale Arbeit und Diversity, 20-23.

Schönhuth, Michael (2011): Daudzveidība. In: Kreff, Fernand/ Knoll, Eva-Maria/ Gingrich, Andre (eds.): Lexikon der Globalisierung. Bielefeld: Transcript.

Schröter, Susanne (2009): Gender and Diversity. Kultūras studijas un vēsturiskās pieejas. In: Andresen, Sünne/ Koreuber, Mechthild/ Lüdke, Dorothea (eds.): Gender and Diversity: Nightmare or Dream Couple? Starpdisciplinārs dialogs par dzimumu un līdztiesības politikas „modernizāciju“. Wiesbaden: VS.

Walgenbach, Katharina (2017): Heterogenitāte – intersekcionalitāte – daudzveidība izglītības zinātnē. Opladen/ Toronto: Barbara Budrich Verlag.