Daudzvalodība

Daudzvalodība jeb multilingvisms ir spēja runāt vai saprast vairākas (dažādas) valodas (Duden 2018). „Šīs dažādās valodas ietver ne tikai oficiālās valodas, bet arī reģionālās, mazākumtautību un zīmju valodas un pat valodu paveidus, piemēram, dialektus“ (Riehl 2014, 9).

Ārkārtējas neskaidrības jēdziens

(Vispārējais) termins daudzvalodība vienlaikus asociē gan daudzveidīgas valodu apguves formas cilvēka ontoģenēzē, gan lietojumu ikdienā, darba dzīvē un institūcijās (sk. turpat, 9). Tādējādi vācu valodā runājošajā pasaulē terminus daudzvalodība un divvalodība, kā arī poliglots bieži lieto kā sinonīmus. Tas norāda uz jēdziena mainīgumu un nav skaidri noteikta tā definīcija (sk. Petersen 2014, 19). Drīzāk terminam daudzvalodība ir raksturīga definīcijas nenoteiktība, jo tas ietver „bezgalīgi daudz komunikatīvās kompetences līmeņu“ (Hernig 2005, 163).

Kopumā daudzvalodību identificē pēc četriem definīcijas kritērijiem:

apguves veids

Šeit ir atsauce uz vienlaicīgu un secīgu apguvi, un tās attiecīgi tiek diferencētas. Izšķiroša nozīme ir dzīves posmiem (piemēram, bērnība vai briedums) (sk. Lüdi/Py 2017, 7; Riehl 2014, 11 f.).

Sociālie apstākļi

Šis definīcijas kritērijs izšķir individuālo, sabiedrisko un institucionālo daudzvalodību (sk. Riehl 2014, 12).

Kompetence

Bieži tiek izmantota Oksaara daudzvalodības definīcija (Oksaar 1980, 43), kas tiek raksturota kā kompetences līmenis: „Es daudzvalodību definēju funkcionāli. Tā paredz, ka lielākajā daļā situāciju daudzvalodīgais var viegli pārslēgties no vienas valodas uz citu, kad tas ir nepieciešams. Attiecības starp valodām var būt visai atšķirīgas – vienā atkarībā no komunikatīvā akta struktūras, tostarp situācijām un tēmām, var izmantot mazāk daiļrunīgu kodu, otrā – daiļrunīgāku kodu“ (Lüdi/Py 2017, 8).

Valodas konstelācijas

Tas attiecas uz iesaistīto valodu statusu. Daudzvalodību raksturo vai nu divas (vai vairākas) pilnībā attīstītas kultūras valodas ar starptautisku prestižu, piemēram, vācu-krievu valoda, vai arī valoda ar reģionālu, komunikatīvu radiusu, kā tas ir dialekta gadījumā (sk. Lüdi/ Py 2017, 6; Riehl 2014, 16 f.).

No mīta par vienvalodību

Daudzvalodība bieži tiek deklarēta kā kaut kas unikāls, savukārt monolingvālais habitus šķiet institucionāli nostiprināts. Tomēr globalizācijas laikmetā monolingvismu drīzāk var uzskatīt par „retumu“ (sk. Boschung/ Dietrich 2011, III; Riehl 2014, 9 f.). Natarajans pat runā par monolingvistikas izgudrojumu: „Līdz ar to līdz pat šai dienai ir acīmredzams, ka daudzveidības kontekstā patiešām tiek uzsvērta daudzvalodība un daudzvalodība, taču valdošās domāšanas ietvaros katram cilvēkam tomēr tiek pieļauta tikai viena valoda, ka. Tādējādi indivīds netiek uztverts kā atšķirīgi kompetents vairākās valodās. Tādējādi daudzvalodīgajam cilvēkam trūkst identifikācijas, nosaukšanas un aprakstīšanas iespēju.“ (Ziese/ Gritschke 2016, 261).

Daudzvalodības cēloņi lielākoties ir politiski (piemēram, migrācija), ekonomiski vai vēsturiski. Tiek izšķirta arī dabiskā un didaktiski mediētā daudzvalodība.

Literatūra

Boschung, Dietrich/ Riehl, Claudia M. (red.) (2011): Historische Mehrsprachigkeit: Senās Vidusjūras reģiona kultūru centra (ZaKMiRa) un Ķelnes Universitātes Valodu daudzveidības un daudzvalodības centra (ZSM) seminārs, 2008. gada jūlijs. Aachen: Shaker.

Duden (2018): Daudzvalodība | rakstība, nozīme, definīcija. https://www.duden.de/rechtschreibung/Mehrsprachigkeit [22.06.2018].

Hernig, Marcus (2005): Vācu valoda kā svešvaloda. Ievads. Vīsbādene: VS.

Lüdi, Georges/ Py, Bernard (2017): Lüdi: Pī un Pī (Pī): divvalodība migrācijas ceļā: ievads daudzvalodības pētniecībā, izmantojot divu imigrantu grupu piemēru no Neišatelas (Šveice). Tübingen: Niemeyer.

Oksaar, Eis (1980): Multilingualism, Language Contact and Language Conflict. In: Nelde, Peter Hans (ed.): Sprachkontakt und Sprachkonflikt. Wiesbaden: Franz Steiner.

Petersen, Inger (2014): Rakstītprasme un daudzvalodība. Berlin: De Gruyter.

Riehl, Claudia M. (2014): Daudzvalodība: ievads. Darmstadt: WBG.

Ziese, Maren/ Gritschke, Caroline (2016): Geflüchtete und kulturelle Bildung. Formāti un jēdzieni jaunai prakses jomai. Bielefeld: Transcript.