daudzkultūru

Pielāgvārds multikulturāls cēlies no latīņu valodas un sastāv no priedēkļa multi- „daudz“ un darbības vārda kultūras.

Tomēr termins multikulturālisms ir jānošķir no multikulturālisms. Pirmais apzīmē valsts raksturojumu, bet otrais apzīmē politisku kustību un attieksmi pret dzīvi (sk. Beyersdörfer 2004, 43).

Multikulturālisms ir aprakstošs termins, bet multikulturālismam ir normatīva nozīme (sk. Beyersdörfer 2004, 43). Pēc Mintzela domām, multikulturālisms attiecas uz sociālu faktu: „Proti, faktu, ka sabiedrībā vai valsts organizētā sabiedrībā/kopienā līdzās pastāv vairākas kultūras“. (Mintzel 1997, 58).

Šeit priekšplānā izvirzās multikulturālisma fenomens: „Vai tas būtu miermīlīgi vai konfliktā, vai tā būtu līdzāspastāvēšana vai integrēta kopība. Tādējādi multikulturālisms attiecīgi apzīmē sabiedrības sociokulturālo iezīmi, tās daudzveidīgo kultūras diferenciāciju, lai uz ko šī multikulturālisma pamatā arī būtu“. (Mintzel 1997, 58)

Multikulturālo iezīmju veidi

Pētījumos tiek izdalīti četri multikulturālu sabiedrību modeļi:

Asimilācijas modelis ir modelis, „kura mērķis ir minoritāšu vai imigrantu kultūru kultūras adaptācija“ (Lüsebrink 2012, 20). Šī modeļa variants ir integrācijas modelis, kura mērķis arī ir kultūras adaptācija, bet tas paredz ilgāku pārejas posmu un piešķir minoritāšu kultūrām īpašas tiesības skolas, politikas vai reliģijas jomā (sk. Lüsebrink 2012, 18).

„Apartheīda modelis, kas kļuva par realitāti, piemēram, Dienvidāfrikā pirms 1995. gada, >Trešajā reihā<, kā arī daudzās koloniālajās sabiedrībās“, ir vērsts uz „stingru kultūras minoritāšu nošķiršanu, izolāciju un bieži getoizāciju“ (Lüsebrink 2012, 21) . Šajās sabiedrībās valda hierarhiska hierarhija, kurā izcelsme tiek padarīta par absolūtu. Kārtības robežas ir necaurlaidīgas, un tikai etniskais rangs nosaka sociālo iespēju sadalījumu (sk. Lüsebrink 2012, 18).

Policentriskajam modelim „raksturīga dažādu kultūru līdzāspastāvēšana sabiedrībā, kas principā ir vienlīdzīga“ (Lüsebrink 2012, 21). Šādās sabiedrībās nav ne kultūras centra, ne arī pārākuma vairākuma: „Šis kopējais stāvoklis rodas tad, kad Eiropas universālisma vēsturiskais ietvars, nacionālā valsts kā domāšanas un darbības vienība, atkāpjas un notiek transnacionāla mobilitāte tādā mērā, ka pasaules sabiedrība no abstrakcijas kļūst par pieredzes realitāti.“ (Lüβ. (Leggewie 1993, 50)

Literatūra

Beyersdörfer, Frank (2004): Multikulturālā sabiedrība. Jēdzieni, parādības, uzvedības noteikumi. Minstere: LIT.

Leggewie, Claus (1993): Multi Kulti. Spēles noteikumi multietniskai republikai. Nördlingen: Sarkanā grāmata.

Lüsebrink, Hans Jürgen (2012): Starpkultūru komunikācija. Mijiedarbība, ārzemju uztvere, kultūras pārnese. 3. izd. Štutgarte: J. B. Metzler.

Mintzel, Alf (1997): Multikulturālās sabiedrības Eiropā un Ziemeļamerikā. Koncepcijas, pretrunas, analīze, secinājumi. Passau: Rothe.