Cilvēktiesības

Ar cilvēktiesībām saprot visas tās tiesības, kas ir iedzimtas katram cilvēkam neatkarīgi no viņa izcelsmes vai dzimuma un kuras nevar ne piešķirt, ne liegt. Tās veido cilvēces un līdz ar to arī visu valstu vai sabiedrību normatīvo un tiesisko pamatu (sk. Menschenrechte, bpb.de). Līdz ar to tās tiek uzskatītas arī par augstāku spēku nekā konkrētās valsts likumdošanas struktūras, tāpēc tās var „atzīt“ cilvēktiesības, bet ne definēt tās (Menschenrechte, bpb.de).

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (VDHR) kā centrālais dokuments 30 pantos formulē cilvēktiesības kā cilvēces morāles pīlārus (sk. Deutsche Gesellschaft für die Vereinten Nationen e.V. 2018, 3). Tādējādi VDK īpaši uzsver centrālo vērtību – cieņu, kas tiek nodrošināta ar tiesībām. Attiecīgi preambulā noteiktais mērķis ir „atzīt visu cilvēku kopienas locekļu iedzimto cieņu un vienlīdzīgās un neatņemamās tiesības“ (Deutsche Gesellschaft für die Vereinten Nationen e.V. 2018, 6). Dažas no šādām cilvēktiesībām cita starpā ir tiesības uz dzīvību, neaizskaramību un drošību, tiesības uz vienlīdzību, vēlēšanu tiesības, tiesības uz vārda, ticības un apziņas brīvību un citas (sk. Menschenrechte, bpb.de).

Neraugoties uz tālejošo cilvēktiesību ieviešanu visā pasaulē, dažviet par tām joprojām ir jācīnās. Lai gan dažās valstīs cilvēktiesības jau šķiet pašsaprotamas, pārkāpumi joprojām notiek. Tādēļ ir nepieciešama nepārtraukta aizsardzība un īstenošana (sk. Menschenrechte, bpb.de).

Cilvēktiesību instrumenti

Starptautiskas organizācijas, ko veido dažādu valstu apvienības, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācija vai Eiropas Padome, ir veltījušas savu uzdevumu nodrošināt un īstenot cilvēktiesības visā pasaulē (sk. Spohr 2014, 17).

Pirmās no tām sastāv no iestāžu tīkla, kas veic administratīvu darbu cilvēktiesību ievērošanas nodrošināšanai. Piemēram, Cilvēktiesību padome, kurā ietilpst 47 regulāri ievēlētas dalībvalstis no gandrīz visiem kontinentiem, rīko sanāksmes par aktualitātēm un izvērtē iespējamos cilvēktiesību pārkāpumus (sk. Spohr 2014, 52, 54-56, 108). Kā vēl viena struktūra ir Augstā cilvēktiesību komisāra birojs, kas valstu līmenī cieši sadarbojas ar Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstu attiecīgajām tiesu iestādēm un likumdevējiem. Tādējādi kā „sekretariāts“ tas ir saikne starp dalībvalstīm un Cilvēktiesību padomi (sk. Spohr 2014, 116/117). Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomei ir arī virsuzdevums saglabāt mieru un cilvēktiesības (sk. Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), bpb.de).

Eiropas līmenī Eiropas Padome, kurā arī ir 47 dalībvalstis, jau ir pieņēmusi daudzus nolīgumus par cilvēktiesību aizsardzību, piemēram, „Eiropas Cilvēktiesību konvenciju“, kuras vairākos pantos ir deklarētas tādas vērtības kā tiesības uz izglītību vai tiesības uz brīvām vēlēšanām kā nodrošinātas (Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2002, 35).

Mūsdienu cilvēktiesību rašanās

1948. gada 10. decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālā asambleja pieņēma Rezolūciju 217 A (III) (Cilvēktiesības). Ideja, ka visiem cilvēkiem ir tiesības, kuras nedrīkst viņiem atņemt, radās, ņemot vērā Otrā pasaules kara un holokausta laikā pastrādāto noziegumu pieredzi (sk. Dokumenta vēsture, un.org). Otrā pasaules kara laikā ASV prezidents Rūzvelts 1941. gadā pasludināja Četras brīvības, kuru mērķis bija nodrošināt miermīlīgu un taisnīgu pasaules kārtību pēc kara. Četras brīvības paredzēja vārda brīvību, reliģijas brīvību, brīvību no trūkuma un brīvību no bailēm (sk. Haratsch 2010, 69/70). Pēc Otrā pasaules kara beigām tika dibināta Apvienoto Nāciju Organizācija. ANO Statūtu mērķi ir, piemēram, negatīvs miers (militāra spēka neesamība), kā arī centieni panākt pozitīvu mieru (sadarbība cilvēktiesību, attīstības, ekonomikas un kultūras jomā, kā arī draudzīgas attiecības) (sk. The Founding of the United Nations, dgvn.de).

1948

Cilvēktiesības bija apspriestas jau ANO pirmajās sesijās 1946. gadā, un nākamajā gadā Cilvēktiesību komisija pirmo reizi tikās, lai formulētu cilvēktiesību konvenciju. Galīgais projekts, kurā piedalījās vairāk nekā 50 dalībvalstis, tika iesniegts 1948. gada septembrī un pieņemts tā paša gada 10. decembrī. Šajā procesā 48 valstis balsoja „par“, bet 8 valstis atturējās (sk. dokumenta vēsturi, UN.org un Haratsch 2010, 71/72).

Tādējādi cilvēktiesības un to aizsardzība vairs nav tikai valsts, bet gan starptautiska mēroga jautājums. Īpaši Otrais pasaules karš skaidri parādīja, ka cilvēktiesību aizsardzību nevar atstāt attiecīgās valsts tiesiskās kārtības ziņā (sk. Haratsch 2010, 70). Cilvēktiesības tiek regulāri paplašinātas, piemēram, ar Konvenciju par rasu diskriminācijas izskaušanu (1966), Konvenciju par sieviešu diskriminācijas izskaušanu (1979), Konvenciju par bērna tiesībām (1989) un Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (2006) (sk. Haratsch 2010, 73).

Literatūra

Deutsche Gesellschaft für die Vereinten Nationen e.V. (2018): Die Allgemeine Erklärung der Menschenrechte. Berlin: Deutsche Gesellschaft für die Vereinten Nationen e.V. (DGVN).

Deutsche Gesellschaft für die Vereinten Nationen e.V. (o.J.): Die Gründung der Vereinten Nationen. https://dgvn.de/un-im-ueberblick/geschichte-der-un [18.09.2020].

Europäischer Gerichtshof für Menschenrechte (2010): European Convention of Human Rights. as amended by Protocols Nos. 11 and 14. supplemented by Protocols Nos. 1, 4, 6, 7, 12, 13 and 16. Straßburg: Council of Europe.

Haratsch, Andreas (2010): Die Geschichte des Menschenrechts. In: Klein, Eckart und Andreas Zimmermann (Hgg.): Studien zu Grund- und Menschenrechten. Potsdam: Universitätsverlag Potsdam.

Schubert, Klaus/Martina Klein (2018): Menschenrechte. In: Das Politiklexikon. 7., aktual. u. erw. Aufl. https://www.bpb.de/nachschlagen/lexika/politiklexikon/17842/menschenrechte [18.09.2020].

Schubert, Klaus/Martina Klein (2018): Vereinte Nationen (UN). In: Das Politiklexikon. 7., aktuali. u. erw. Aufl. https://www.bpb.de/nachschlagen/lexika/politiklexikon/18398/vereinte-nationen-un [18.09.2020].

Spohr, Maximilian (2014): Der neue Menschenrechtsrat und das Hochkommissariat für Menschenrechte der Vereinten Nationen. Entstehung, Entwicklung und Zusammenarbeit. Berlin: Dunkler & Humblot.

United Nations (o.J.): History of the Document. https://www.un.org/en/sections/universal-declaration/history-document/index.html [18.09.2020].