Balles kultūra

Ballroom kultūra ir kustība ASV queer scēnā, kas attīstījās no sākotnējām drag ballēm Ņujorkā 70. un 80. gados (sk. Weems 2008, 88). Pirmās drag balles notika Ņujorkas Harlemas rajonā 19. gadsimta beigās (sk. Pearlman et al. 2014, 545). Jau 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs tās guva arvien lielāku popularitāti daudzās lielākajās Amerikas pilsētās, kas turpinās līdz pat mūsdienām. Viena no to norises vietām bija pasaulslavenais Madison Square Garden Ņujorkā (sk. Weems 2008, 86; sk. Beemyn 2014, 504). Otrā pasaules kara laikā un pēc tā pieaugošā konservatīvisma dēļ šīs sākotnējās drag balles tika aizliegtas, taču queer underground scēna turpināja rīkot šāda veida pulcēšanās privātās telpās, no kurām 20. gadsimta 60. gadu beigās radās Ballroom Culture (sk. Weems 2008, 88f.).

Starptautiskā atpazīstamība

20. gadsimta 80. un 90. gados Ņujorkas Ballroom Culture izplatījās arī citās lielākajās ASV pilsētās, sasniedzot plašu un līdz ar to arī starptautisku atpazīstamību, pateicoties Dženijas Livingstones dokumentālajai filmai Paris Is Burning (1990) un Madonnas hītam Vogue (1990) (sk. Beemyn 2014, 514f.). Atšķirībā no drag ballēm, kas galvenokārt ir orientētas uz skaistumkonkursiem un galvenokārt piedāvā homoseksuāliem vīriešiem platformu viņu travestiju mākslai, balles kultūra ir vērsta uz plašāku queer cilvēku masu un jo īpaši piedāvā BlBOC iespēju sevi reprezentēt dažādās performanču kategorijās (sk. turpat; Beemyn, 514f.). Šo sacensību galvenais mērķis ir parādīt sevi ar pēc iespējas lielāku „īstumu“ (pārliecināšanas spēku) attiecīgajās kategorijās. Bieži tiek apspēlēta dzimumu subversija. Konkursus vērtē žūrija, kuras sastāvā parasti ir cienījami skatuves pārstāvji (sk. Pearlman 2014, 545f.). Dalībnieki iet pa tā saukto skrejceļu izvēlētajā kategorijā un parasti uzstājas „voguingā“ (sk. Weems 208, 88). Ballīšu ietvaros notiekošajām sacensībām ir arī politiska nozīme, jo dalībnieces ar savu uzstāšanos atsedz dzimumu lomas kā konstruktu (sk. Bailey 2011, 366). Arī parodijas un perso¬nifikācijas ir būtiska šo balļu sastāvdaļa (sk. Pearlman 2014, 545f.). Tādējādi balles kultūrā (dzimuma) identitātes (dzimtes) apraksti tiek izprasti kā plastiski un mainīgi, kas tās dalībniekiem piedāvā iespēju atbrīvoties no heteronormatīvām idejām un drošā telpā izdzīvot un svinēt savu „queerness“ (sk. Bailey 2011, 369f.). Ballīšu kultūra neaprobežojas tikai ar šo balles rīkošanu un piedalīšanos tajās, bet arī rada „mājas“, kurās dalībnieki organizējas (sk. turpat, 367).

Mājas

Tā sauktie „nami“ piedāvā balles skatuves dalībniekiem ģimenes tīklu ārpus viņu bioloģiskās izcelsmes ģimenes, ar kuru viņiem bieži vien nav nekādu attiecību vai arī tās ir vājas, jo viņi ir citāda dzimuma (sk. Pearlman 2014, 545). Šo namu „mātes“ vai „tēvi“ parasti ir cienījamas, daudzkārtējas balles uzvarētājas un vienlaikus arī savu namu eponīmi, kur lielās dizaineru etiķetes vai simboliski apzīmējumi darbojas arī kā vārdi (sk. Bailey 2011, 367). Pat ja šos namus vairumā gadījumu nevar pielīdzināt fiziskām mājām, tie tomēr piedāvā saviem „bērniem“ ģimenes struktūru, vietu, kur doties, un atbalsta tīklu (sk. turpat). Papildus sociālajai struktūrai šo māju uzdevums ir organizēt balles un sacensības un piedalīties tajās (sk. turpat, 368). Māju vecāku“ uzdevums ir audzināt savus audzēkņus un sagatavot viņus sacensībām, lai viņi varētu veiksmīgi sacensties par savu māju (sk. turpat; Beemyn 2014, 514f.).

Voguing

Sākotnējā „voguing“ forma aizsākās 19. gadsimtā, un tagad tā ir neatņemama Ballroom Culture sacensību sastāvdaļa (sk. Pearlman 2014, 545). Voguing ir deju stils, kurā tiek izmantotas modes žurnālos, īpaši Vogue, kas devis nosaukumu šim dejas stilam, atspoguļotās krāšņās pozas (sk. Haider 2018). Ballroom Culture ietvaros voguing tiek saprasts kā izsmalcināts ielu cīņas veids, kurā uzvar persona ar labāko horeogrāfiju (sk. Paris Is Burning 1990, [35:55-37:07]). Kopumā ir trīs voguing apakškategorijas:

Vecais veids: attiecas uz sākotnējo formu, kas atpazīstama pēc „leņķveida kustībām“.

2. jaunais veids: ietver „akrobātiskās formas“.
3. vogue femme: pārstāv „gandrīz histērisku sievišķību“. (Aha 2016)

Voguing kļuva plaši pazīstams ar Madonnas pasaulslavenā videoklipa starpniecību, kuram viņa bija īpaši piesaistījusi dejotājas no balles skatuves (sk. turpat).

Vācu balles kultūra

Iepriekš minētie popkultūras produkti jo īpaši ir padarījuši balles kultūru plašāk pazīstamu. Arī nesen tapušie seriāli, piemēram, RuPaul’s Drag Race (World of Wonder, sākums 2009. gadā) vai Pose (FX Productions, sākums 2018. gadā), kā arī sociālie mediji veicina subkultūras kustības izplatību, padarot to starptautiski adaptētu (sk. Haider, 2018). Georgina Leo Melody 2011. gadā Diseldorfā nodibināja pirmo Vācijas House („House of Melody“) un 2012. gadā Berlīnē uzsāka „Voguing Out Festival“, kas ir līdzīgs ASV un ASV notiekošajiem ballīšiem (sk. Wiedemann 2019). Atšķirībā no ASV modeļa Vācijas balles skatuve nav paredzēta tikai queer kopienai, bet ir atvērta arī cis cilvēkiem (sk. Aha 2016).

Literatūra

Aha, L. (2016): Ballroom Culture at Berlin’s HAU. Viņa ir skaists zēns. https://taz.de/Ball-roomCulture-im-Berliner-HAU/!5354047/ [02.09.2020].

Bailey, M. (2011): Dzimums/rases reālums: dzimumu sistēmas teorizēšana balles kultūrā (Gender/Racial Realness: Theorizing the Gender System in Ballroom Cul¬ture). In: Feminist Studies 37(2), 365-386.

Beemyn, G. (2014): ASV vēsture. In: Erickson-Schroth, Laura (ed.): Trans Bodies, Trans Selves. A Resource for the Transgender Community. Oxford, New York: Oxford University Press, 501-536.

Haider, A. (2018): How Drag Balls Went Mainstream. https://www.bbc.com/cul-ture/article/20180810-drag-balls-the-glamorous-performances-thatmean-resistance [02.09.2020].

Livingston, J. (Dir.) (1990): Parīze deg. Off-White Productions.

Pearlman, L. et al. (2014): Māksla un kultūra. Erickson-Schroth, Laura (ed.): Trans Bodies, Trans Selves. A Resource for the Transgender Community. Oxford, New York: Oxford Univer¬sity Press, 537-566.

Weems, M. (2008): The Fierce Tribe. Vīrišķā identitāte un uzstāšanās aprindās (Masculine Identity and Performance in the Circuit). Utah State: University Press.