Asimilācija

Ar asimilācijas jēdzienu saprot valsts tuvināšanu vai inkorporāciju. No latīņu valodas assimilatio var atvasināt, ka kaut kas tiek padarīts līdzīgs vai pielāgots (sk. Duden 2013). Šāda asimilācija ir sastopama daudzos kontekstos. Piemēram, šo terminu var minēt aklimatizācijas gaitā. Cilvēkiem, kuri dodas uz tālām valstīm, vispirms ir jāpielāgojas jaunajiem ārējiem apstākļiem. Tas ietver laika maiņu, temperatūru un apgaismojuma apstākļus (sk. Spektrum.de 2018). Asimilāciju var aplūkot arī lingvistikas, bioloģijas, mācību psiholoģijas un kultūras kontekstā.

Asimilācija mācību psiholoģijas kontekstā

Žans Piažē savā teorijā aplūkoja bērnu kognitīvo attīstību. Šādā veidā viņš aplūko divus kodolīgus procesus. No vienas puses, viņš apraksta akomodāciju, kas raksturo spēju mainīt mācību uzvedību. Otrkārt, asimilācija ir jaunas pieredzes iekļaušana esošajās shēmās. Jau esošās zināšanas tiek izmantotas, lai klasificētu jaunos ārējos stimulus zināmos modeļos un padarītu noteiktas situācijas līdzīgas. Šajā procesā uztveri var izmainīt tiktāl, ka konkrēto situāciju var apgūt (sk. Hoppe-Graff 2014, 150-152).

Asimilācijas piemērs ir bērns, kurš pirmo reizi vēlas raidīt medicīnisko bumbu vārtos. Bērnam jau ir pieredze futbola bumbas sitienu izpildē, sitot bumbu ar kāju. Rezultātā bumbiņa, pateicoties tās īpašībām, ielido paredzētajā mērķī. Bērns zina, ka bumba ir pārvietojusies ar savu spēku. Pamatojoties uz šo iepriekšējo pieredzi, bērns pakāpeniski pielāgo spēka pielietošanu medicīniskajai bumbai tā, lai tā pēc sitiena sasniegtu mērķi.

Asimilācija kultūras kontekstā

Tāpat kā akomodācija, arī asimilācija notiek kultūras kontekstā. Konkrētāk, tas nozīmē „minoritātes sabiedrības locekļu pielāgošanos majoritātes sabiedrības standartiem, specifikācijām, uzvedības kodeksiem un normām“ (Hoesch 2018, 82). Šeit bieži tiek domāta atteikšanās no kultūras, reliģiskās un etniskās identitātes. Asimilācijas pētījumos šis negatīvi vērtētais viedoklis ir pretrunīgs un pašlaik nav precīzāk atrisināts. Tomēr asimilācijas politika ir reāla, jo iedzīvotāju grupas bieži tiek piespiedu kārtā asimilētas (sk. Hoesch 2018, 82 f.).

Līdz ar to asimilācijai tiek piešķirta negatīva konotācija. Tāpēc publiskajās debatēs bieži tiek runāts par integrāciju, lai gan runa ir par asimilācijas procesu. Bieži var atrast piemērus, kad asimilācija tiek īstenota piespiedu kārtā, izmantojot politisko gribu. Piemēram, Kanādas valdība „no 1874. līdz 20. gadsimta 70. gadiem piespieda aptuveni 150 000 inuītu un mētu bērnu ievietot internātskolās“ (Hoesch 2018, 83), tādējādi šie bērni tika šķirti no savām ģimenēm un izolēti no savas izcelsmes kultūras.