Akulturācija

Termins „akulturācija“ sastāv no latīņu valodas terminiem ad „uz“ un cultura „kultūra“, un tādējādi to var tulkot kā ieiešanu kultūrā (sk. Ammon 2010, 55). To kolonizācijas laikā ieviesa britu un Ziemeļamerikas kultūras antropologi, lai aprakstītu divu svešu kultūru saskarsmes sekas. Akulturācija nozīmē, ka indivīds, grupa vai sabiedrība pārņem iepriekš svešas kultūras elementus. Var pārņemt zināšanas, vērtības, normas, intuīciju, prasmes, paņēmienus, ieradumus, identifikācijas, pārliecību, gatavību rīkoties, faktisko uzvedību, bet galvenokārt valodu. Tas ir mācīšanās process, ko raksturo internalizācija, imitācija un mācīšanās no parauga, ko galvenokārt izraisa iekarošana, kolonizācija, migrācija, tūrisms, zinātniskie kontakti vai tirdzniecības attiecības. Akulturācijai ir obligāta tieša saskare ar svešām kultūrām.

Akulturācijas veidi

Var izdalīt četrus akulturācijas veidus: vienpusēju, abpusēju, pilnīgu un daļēju akulturāciju. Vienpusēja akulturācija raksturo tikai vienpusēju svešas kultūras pārņemšanu, savukārt abpusēja akulturācija nozīmē divpusēju svešas kultūras pārņemšanu. Vēl izšķir pilnīgu akulturāciju, kad viena kultūra pārņem visus citas svešas kultūras elementus un rezultāts ir asimilācija, un daļēju akulturāciju, kad esošajā kultūrā tiek integrēti tikai atsevišķi svešas kultūras elementi. Daļējas akulturācijas gadījumā bieži notiek kompartmentalizācija, t. i., atsevišķu jomu elementu integrācija.

Turklāt akulturāciju var nošķirt pēc kognitīvās, sociālās, strukturālās un identifikācijas dimensijas. Kognitīvā dimensija ietver zināšanu un prasmju apguvi, sociālā dimensija – sociālo attiecību veidošanos starp kultūrām, strukturālā dimensija – noteiktu pozīciju ieņemšanu sabiedrībā, bet identifikatīvā dimensija – vērtību un identifikāciju pieņemšanu (sk. Esser 2018, 4).

Pēc Esera domām, multikulturālas sabiedrības ir neveiksmīgas asimilācijas un līdz ar to arī neveiksmīgu akulturācijas procesu rezultāts: „Integrācija bez etniskās stratifikācijas un bez etniskās darba dalīšanas vienmēr paredz zināmu strukturālo asimilāciju un ar to saistītos akulturācijas procesus citās jomās“ (Esser 2018, 5).

Pēc Esera domām, etniskie konflikti galvenokārt rodas kā reakcija uz kultūras kontaktiem, kad konkrēta sociālā organizācija ir atkarīga no noteiktu tās kultūras elementu pastāvēšanas un kad ar akulturāciju tiktu zaudēta grupas vai sabiedrības kultūras identitāte (sk. Esser 2018, 6).

Literatūra

Ammon, Ulrich (2010): Akkulturation. In: Glück, Helmut (Hrsg.): Metzler Lexikon Sprache. 4. Aufl. Stuttgart: J. B. Metzler.

Esser, Hartmut (2018): Akkulturation. In: Kopp, Johannes/ Steinbach, Anja (Hrsg.): Grundbegriffe der Soziologie. 12. Aufl. Wiesbaden: Springer.