Kultūras sīpols

Kultūras sīpols

Kultūras sīpols ir metafora vai modelis kultūras vizuālai reprezentācijai. Šo modeli ir izstrādājis kultūras zinātnieks Ģerts Hofsteds (Geert Hofstede).

Simboli

Hofstede kultūru raksturo kā sīpolu, kas sastāv no dažādiem slāņiem. Ārējais slānis atbilst cilvēku kultūras īpašībām. Šis slānis attiecas uz tā sauktajiem simboliem. Simboli ir vārdi, žesti, attēli vai priekšmeti, kuriem ir noteikta nozīme, ko par tādu atzīst tikai tie cilvēki, kuri pieder pie tās pašas kultūras. Vienkārši simbolu piemēri ir frizūra, apģērbs vai karogi. Turklāt var parādīties arī citi marķieri, kas arī ir „redzami“. Tie ietver valodu, žestus un sejas izteiksmi. Simboli nav nemainīgi, bet laika gaitā var mainīties. Konkrētu kultūras grupu simboli ietekmē viens otru.

Varoņi

Nākamais slānis Hofstedes sīpola modelī ir varoņi: „Varoņi ir miruši vai dzīvi, reāli vai fiktīvi cilvēki, kuriem piemīt īpašības, kas kultūrā tiek augstu vērtētas; tāpēc viņi kalpo kā uzvedības modeļi.“ (sk. Hofstede 2001, 8) Amerikāņu kultūras sfēras varoņu piemēri var būt bijušais prezidents Džons F. Kenedijs, kā arī komiksu tēli vai televīzijas personības, piemēram, Betmens, Rokijs vai Rambo.

Rituāli

Trešais un priekšpēdējais sīpola modeļa slānis ir rituāli. Hofstede apraksta rituālus kā „kolektīvas darbības, kas faktiski ir lieki vēlamo mērķu sasniegšanai, bet tiek uzskatītas par sociāli nepieciešamām kultūrā“ (sk. Hofstede 2001, 8). Rituālu piemēri ir sveiciena vai atzinības žesti pret citu cilvēku, kā arī sociālās un reliģiskās paražas. Tie ietver mutiskus sveicienus, piemēram, Hallo, Moin vai Servus vācu valodā, kā arī fiziskus sveicienus, piemēram, rokas paspiešanu.

Prakse

Pirmie trīs slāņi novērotājam ir redzami, lai gan to nozīmi kultūrā novērotājs nevar viegli noteikt. Šos trīs slāņus var apkopot ar terminu „prakse“. Prakse ir viegli atdarināma svešiniekiem, bet parasti netiek saskatīta darbības jēga.

Vērtības

Kultūras sīpola kodolu veido vērtības, kuras Hofstedē raksturo kā „vispārējas tendences dot priekšroku noteiktiem apstākļiem“ (sk. Hofstedē 2001, 9). Vērtības tiek definētas arī kā jūtas ar izteikti pozitīvu vai negatīvu orientāciju. Bērnu audzināšanā vērtībām ir īpaša nozīme, jo tās ir viens no pirmajiem saturiem, ko bērns apgūst savā dzīvē. Lielākā daļa cilvēku neapzinās savas vērtības, jo tās tiek apgūtas agri dzīvē un neapzināti. Turklāt tās tiek lietotas katru dienu, kas arī veicina to lietošanu zemapziņā.

Literatūra

Hofstede, Geert/ Hofstede, Gert Jan/ Mayer, Petra/ Sondermann, Martina/ Lee, Anthony (2011): Globāla domāšana, vietēja rīcība. Starpkultūru sadarbība un globālā vadība. 5. izdevums. Minhene: Beks.