Migrācija

Termins migrācija šobrīd ir sastopams ikdienas politiskajā un sociālajā dzīvē. To bieži var atrast ikdienas laikrakstos, debatēs Bundestāgā vai politiskajās sarunās sabiedriskajās televīzijās.

Klasifikācija

Līdztekus populārzinātniskajam lietojumam šis termins ir sastopams arī dažādās zinātnes nozarēs, piemēram, socioloģijā, psiholoģijā un bioloģijā. Evolūcijas pētniecībā, kas ir bioloģijas nozare, šim terminam ir kodolīga nozīme. Hominīdu evolūcijā terminu migrācija lieto, lai aprakstītu agrīno cilvēku (Homo sapiens) migrāciju no Āfrikas uz dažādiem Zemes reģioniem (sk. Campbell/ Reece 2009, 981-988).

Savukārt socioloģijā migrācijas jēdziens ir plašāks. Tipiski modes vārdi šeit ir, piemēram, darbaspēka, izglītības, bēgļu vai laulību migrācija, kas tomēr šeit netiks sīkāk skaidroti (sk. Hahn 2012, 148; sal. ar Oltmer 2010, 16 u. c.).

Etimoloģija

Etimoloģiski termins cēlies no latīņu valodas (lat. migratio), kas nozīmē emigrācija vai migrācija (sal. Duden 2011). Šī termina izcelsme balstās uz antīkajiem avotiem, ar kuriem tika apzīmētas vēlajā senatnē radušās cilvēku migrācijas kustības. Var pieņemt, ka šo migrācijas kustību iemesls bija Romas impērijas militārās ekspansijas politika, kuras rezultātā tādas senās tautas kā vizigoti, vandāļi vai suebi jutās spiesti bēgt un veica lielas migrācijas visā Eiropā (sk. Burckhardt 2008, 119-122.).

Literatūrā ir atrodamas daudzas līdzīgas migrācijas termina definīcijas. Viena no izplatītākajām definīcijām ir Šēnpflūga (Schönpflug) pieeja, kurā migrācijas jēdziens definēts šādi: „Ar migrāciju […] saprot visas dažādu etnisko grupu indivīdu vai grupu migrācijas parādības, kas kalpo, lai pārvietotu savas dzīves centru uz telpiski-sociāli-kulturāli atšķirīgu kontekstu“ (Schönpflug 2003, 328).

Tiešā/netiešā migrācija

Migrācija cilvēkus var ietekmēt tieši vai netieši. Sarunvalodā tos dēvē par migrantiem vai migrantēm. Zinātnē šo cilvēku apzīmēšanai tiek izmantota diferencēta pieeja. Tiek pieņemtas īpašas situāciju konstelācijas, kas tiek konkretizētas, pamatojoties uz divām pazīmēm (brīvprātība un pastāvība). Tā rezultātā tiek izveidotas četras atšķirīgas migrācijas grupas ar specifisku nozīmi.

Ja cilvēki migrē uz kādu valsti pastāvīgi un brīvprātīgi, viņus sauc par imigrantiem. Savukārt, ja šī konstelācija ir īslaicīga un brīvprātīga, viņi tiek saukti par migrantiem. Kā īsu piemēru šajā gadījumā var minēt terminu „viesstrādnieks“. Tie ir migranti, kas imigrēja uz Vācijas Federatīvo Republiku, sākot ar pagājušā gadsimta 50. gadiem, galvenokārt ekonomisku apsvērumu dēļ.

Savukārt, ja migrācija notiek piespiedu kārtā kara, vides katastrofu vai bada dēļ, mēs runājam par bēgļiem. Ja cilvēkus raksturo piespiedu un īslaicīga situācija, tos sauc par patvēruma meklētājiem (sk. Schönpflug 2003, 328).

Jēdzienu pārklāšanās

Turklāt šis termins ļoti pārklājas un mijiedarbojas ar radniecīgu terminoloģiju. Svarīgi termini šajā gadījumā ir, piemēram, bēgšana, diaspora vai akulturācija. Valstis, uz kurām cilvēki dod priekšroku imigrācijai, sauc par imigrācijas valstīm. Tās var īstenot regulētu vai mazāk regulētu imigrāciju. Parasti ir regulēta migrācija.

Tādējādi migrācija ir saistīta ar dažādiem uzdevumiem un noteikumiem, ko rada politiskās institūcijas (parlamenti, ministrijas). No tā izrietošās uzturēšanās vadlīnijas var ietvert, piemēram, noteikumus par ģimenes atkalapvienošanos, uzturēšanās ilguma noteikšanu vai pat sociālo aizsardzību. Papildus šīm prasībām attiecībā uz migrantiem valsts ir atbildīga par šiem cilvēkiem, kad viņiem tiek piešķirta ieceļošana.

Tas var izpausties apmācības, konsultāciju, kultūras piedāvājumu vai pat medicīniskās aprūpes veidā. Valsts ir ieinteresēta migrantu integrācijā uzņemošajā sabiedrībā, lai nodrošinātu šo cilvēku ilgtermiņa integrāciju (sk. Schönpflug 2003, 331-333).

Stresori un diskriminācija

Šajā integrācijas procesā bieži rodas problēmas. No vienas puses, tās var rasties etniskās piederības dēļ. Šī problēma izpaužas kā migrantu diskriminācija no uzņēmējas sabiedrības puses. No otras puses, migrācija parasti negatīvi ietekmē skarto personu psiholoģisko labklājību. Iespējamie stresori ir valodas zināšanu trūkums emigrācijas valstī, ilgas pēc mājām un vientulība, kas tika identificēti 1991. gadā Berry veiktajā pētījumā (sk. Schönpflug 2003 331-333; Berry 1992).

Migrācijas vēsture Vācijā

Mediju formātos, piemēram, televīzijā un dienas laikrakstos, migrācija bieži tiek atspoguļota kā ārkārtējs un neregulārs notikums. Tomēr, pēc Mecherilas domām, tas ir noliedzams. Līdz 1890. gadam Vācija bija emigrācijas valsts. Piemēram, līdztekus emigrācijai uz Franciju vai Šveici var reģistrēt arī cilvēku darba emigrāciju no Vestfālenes uz Holandi.

Savukārt no 1949. gada pēckara Vācijā sākās pirmās lielās imigrācijas kustības. Katru gadu uz Vācijas Federatīvo Republiku emigrēja vairāk nekā 250 000 cilvēku (sk. Mecheril 2007, 469 f.). Galvenais iemesls šim migrācijas vilnim bija trimdas vāciešu bēgšana vai izraidīšana no Centrāleiropas un Austrumeiropas.

Noslēdzot darbā pieņemšanas līgumus ar tādām valstīm kā Itālija, Grieķija, Turcija vai Dienvidslāvija, Vācijas Federatīvā Republika 20. gadsimta 50. un 60. gados varēja pieņemt darbā lielu skaitu vajadzīgo viesstrādnieku, lai vēl vairāk paātrinātu ekonomikas uzplaukumu. Deviņdesmitajos gados sekoja vēl citi migranti, papildus etniskajiem vāciešiem no Austrumeiropas arī kara bēgļi no Dienvidslāvijas kariem (sk. Worbs/ Bund/ Kohls/ von Gostomski 2013, 30-33; sk. Alscher/ Obergfell/ Roos 2015, 21-36).

Literatūra

Alscher, Stefan/ Obergfell, Johannes/ Ross, Stefanie R. (2015): Migration Profile Western Balkans. Cēloņi, izaicinājumi un risinājumi. Darba dokuments 63. Federālais migrācijas un bēgļu lietu birojs.

Berry, John (1992): Acculturation and adaptation in a new society. In: International Migration. Vol. 30, 1-69.

Burckhardt, Leonhard (2008): Militārā vēsture senatnē. Minhene: Beck.

Campbell, Neil A./ Reece, Jane B. (2003): Bioloģija. 6. izd. Heidelberg: Spektrum.

Duden (2011): Duden: Duden (Duden, D.): vācu valodas universālā vārdnīca. 7. izd. Mannheim: Bibliographisches Institut.

Hahn, Sylvia (2012): Vēsturiskās migrācijas pētījumi. In: Bösch, Frank/ Epple, Angelika/ Gestrich, Andreas/ Marszolek, Inge/ Potthast, Barbara/ Rau, Susanne/ Röckelein, Hedwig/ Schwerhoff, Gerd/ Wagner-Hasel, Beate (red.): Historische Einführungen. Vol. 11. 1. Frankfurt am Main: Campus.

Mecheril, Paul (2007): Migrācija un integrācija. In: Straub, Jürgen/ Weidemann, Arne/ Weidemann, Doris (eds.): Handbuch interkulturelle Kommunikation und Kompetenz, Grundbegriffe-Theorien-Anwendungsfelder. Ulm: Metzler, 469-479.

Oltmer, Jochen (2010): Migrācija 19. un 20. gadsimtā. In: Gall, Lothar (ed.): Enzyklopädie deutscher Geschichte. T. 86. Minhene: Oldenbourg.

Schönpflug, Ute (2003): Migrācija un integrācija. In: Thomas, Alexander/ Kammhuber, Stefan/ Schroll-Machl, Sylvia (eds.): Handbuch interkulturelle Kommunikation und Kooperation. Valstis, kultūras un starpkultūru profesionālā darbība. Vol. 2. Göttingen: Vandenhoeck & Ruprecht, 328-341.

Schroll-Machl, Sylvia (ed.): Handbuch Interkulturelle Kommunikation und Kooperation. Valstis, kultūras un starpkultūru profesionālā darbība. Vol. 2. Göttingen: Vandenhoeck & Ruprecht, 328-339.

Worbs, Susanne/ Bund, Eva/ Bund, Eva/ Kohls, Martin/ Gostomski, Christian B. von (2013): (Spät)Aussiedler in Deutschland. Pašreizējo datu un pētījumu rezultātu analīze. Pētījuma ziņojums Nr. 20. Federālais migrācijas un bēgļu lietu birojs.