Lingua franca

Šis termins sastāv no latīņu valodas „lingua“, kas nozīmē „valoda“, un „franca“, ko var saprast kā „brīvs“ vai „atvērts“, vai arī, atsaucoties uz pirmo pārbaudāmo Lingua Franca, to var tulkot kā „franku“ (sk. Bußmann 2008, 408). Tādā gadījumā burtiskā nozīmē lingua franca ir jāsaprot kā „brīva valoda“, kas tiek lietota kā „starpniecības valoda daudzvalodu valodu kopienās“ (turpat), ar šo terminu tikai aprakstot tās lingvistisko funkciju (sk. Meierkord un Knapp 2002, 10). Lingua francas tādējādi funkcionē kā savienojošā vai sarunvaloda starp diviem vai vairākiem runātājiem, kuriem nav kopīgas pirmās valodas (sk. Mauranen 2018, 7).

Angļu

Iespējams, ka angļu valoda ir mūsdienās visizplatītākā un visvairāk lietotā lingua franca, taču arī krievu valoda kā visaptverošā lingua franca bijušajās padomju valstīs un arābu valoda kā islāma kopīgā lingua franca ir plaši izplatītu dabisko valodu piemēri, kas darbojas kā lingua franca (sk. Bußmann 2008, 408). Tomēr kā lingua franca var izmantot ne tikai tā sauktās pasaules valodas, t. i., valodas, ko kā pirmo, otro vai svešvalodu lieto liels skaits cilvēku pasaulē; nav ierobežojumu, kuras valodas vai dialektus var izmantot kā lingua franca. Tās var būt arī mirušas valodas, piemēram, latīņu vai sengrieķu valoda (sk. Mauranen 2018, 7f.), vai arī pidžinvalodas var parādīties kā lingua francas „ārkārtas lingvistiskās situācijās“, kad iesaistītajiem runātājiem nav kopīgu valodas zināšanu (Bußmann 2008, 532). Ir bijuši arī mēģinājumi izstrādāt īpašas mākslīgās valodas globālai starptautiskai starptautiskai saprašanai, piemēram, esperanto, kas ir pazīstamākā šāda veida valoda, kura jau 19. gadsimtā tika iecerēta kā „pasaules palīdzības valoda“ ar ievērojami vienkāršotu izrunu un gramatiku (Bußmann 2008, 157f.). Runājot par lingua franca funkciju, izšķir divas definīcijas: No vienas puses, „īstā lingua franca“ tiek definēta kā savienojošā/komunikācijas valoda, ja nevienam no runātājiem šī valoda nav dzimtā valoda. Otrs lingua franca termins ietver arī valodas situācijas starp dzimtās valodas runātājiem un cittautiešiem, un šajā gadījumā ar to saprot „asimetrisko lietojumu“ (Ammon 2001, 34).

Kritika

Tam seko lingua francas lietojuma kritika, jo daži valodnieki postulē, ka šādā veidā tiek zaudēts dabisko valodu kultūras mantojums, jo lingua francas vienmēr ir stingri atvasināta oriģinālvalodas forma (sk. Meierkord 2002, 109). Tiek kritizēts arī tas, ka runātājiem bieži vien ir atšķirīgas kompetences attiecīgajā lingua franca, kas var novest pie neatbilstībām ziņojumu dekodēšanā un atšifrēšanā (sk. turpat, 112).

Vēsturiskā attīstība

Tomēr, kā jau minēts sākumā, lingua franca var tulkot arī kā „franku valoda“, kas ir „‚franku valoda‘ [kā] senākā pierādāmā […] lingua franca“, kas tika lietota viduslaikos krusta karu laikā un radās, „Rietumeiropas kristiešiem kontaktējoties ar turku un arābu musulmaņiem“ (Bußmann 2008, 408; sk. Meierkord u. Knapp 2002, 9). Citviet par pirmo starpkontinentālo lingua franca tiek nosaukta latīņu valoda Romas impērijas laikā, kas turpinājās arī viduslaikos (sk. Schendl 2016, 124). No tā izriet, ka lingua franca vēsturiski radās un tika lietotas tur, kur bija vēlme tirgoties starp dažādām ciltīm vai etniskajām grupām (Meikerkord un Knapp 2002, 10). Turklāt koloniālisms, sākot ar 15. gadsimtu, būtiski veicināja daudzu pidgin valodu izplatību un attīstību (sk. turpat). Tādējādi arī vācu valoda kā lingua franca izplatījās gan koloniālās, gan „reģionālās vācu valodas dzimtās valodas izplatības“ ceļā Eiropā un ārpus tās (Ammon 2001, 32). Īpaši zinātnē vācu valoda 19. un 20. gadsimtā tika uzskatīta par visizplatītāko apmaiņas un publikāciju valodu (sk. turpat, 34). Pēc pasaules kariem vācu valoda zaudēja savu prestižo statusu pasaules mērogā, un pieauga nepieciešamība pēc vispārējas lingua franca, jo palielinājās starptautisko organizāciju skaits, kā arī pieauga starptautiskā tirdzniecība, tūrisms, migrācija un plašsaziņas līdzekļi (sal. Meierkord un Knapp 2002, 12). Tas noveda pie angļu valodas kā visplašāk lietotās starptautiskās lingua franca globālās izaugsmes (sk. Jenkins 2018, 595).

Literatūra

Ammon, U. (2001):  In: Sociolinguistica 15, 32-41.

Bußmann, H. (ed.) (2008): Lingvistikas leksikons. 4. izd. Stuttgart: Alfred Kröner.

Jenkins, J. (2018). The Future of English as a Lingua Franca: The Future of English as a Lingua Franca. In: J. Jenkins, W. Baker and M. Dewey (eds.): The Routledge Handbook of English as a Lingua Franca. Oxon, New York, Routledge, 594-605.

Mauranen, A. (2018): Conceptualising ELF. In: J. Jenkins, W. Baker and M. Dewey (eds.): The Routledge Handbook of English as a Lingua Franca. Oxon, New York, Routledge, 7-24.

Meierkord, C. un K. Knapp (2002): Approaching lingua franca communication. In: ders. (Ed.): Lingua Franca Communicaiton. Frankfurt a. M.: Lang, 9-28.

Meierkord, C. (2002): „Valoda bez valodas“ vai „lingvistiskā masala“? Kultūra lingua franca sarunvalodā. In: ders. and K. Knapp (eds.): Lingua Franca Communication. Frankfurt a. M.: Lang, 109-134.

Schendl, H. (2016): Historical linguistics and ELF. In: M. Pitzl un R. Osimk-Teasdale (eds.): English as a lingua franca: Prospectives and prospects. Boston, Berlin: De Gruyter, 123, 128.