Zemes kultūras dalījuma koncepcija

Kultūras zemes dalījuma koncepcija apraksta zemes telpisko dalījumu dažādās kultūras zonās, kas tiek veikts, pamatojoties uz noteiktām pazīmēm. Saskaņā ar ģeogrāfijas didaktiķi Ņūigu (Newig, 1999) kultūras zemes daļas tiek definētas kā „gandrīz kontinentāla mēroga cilvēku dzīves formu pasaules mēroga telpiski-laiku tīkla posmi, kas balstās uz to dabisko vidi“ (Newig, 1999). Šīs koncepcijas mērķis ir noteikt telpas, kurās dzīvo vienas un tās pašas vai līdzīgas kultūras un kopienas, un sagrupēt tās kopā, lai varētu iezīmēt lielākās kultūras telpas.

Koncepcijas rašanās un mainīgums

Koncepciju pirmo reizi aprakstīja Kolbs 1962. gadā, un sākotnēji tā radās ģeogrāfijas telpiskajos pētījumos. Tā radās no dabiskas nepieciešamības pēc veida, kā orientēties telpā, kā arī spēt noteikt savu atrašanās vietu, jo „katram cilvēkam ir nepieciešams un veidojas ģeogrāfisks pasaules priekšstats, kurā viņš var klasificēt ne tikai savu pamatinformāciju, bet arī daudzās jaunās ziņas, kas tiek pievienotas katru dienu“ (turpat, 7). Lai varētu veikt klasifikāciju, ir nepieciešami aprakstoši pazīmes, kas var definēt telpas. Tā kā pastāv daudz dažādu jēdzienu, tie atšķiras atkarībā no autora un atstāj vietu dažādām klasifikācijas pieejām.

Kolbs izstrādāja koncepciju, kas definē desmit kultūras zemes daļas un tādējādi aizstāj pēckara ģeogrāfijas domāšanu par tautām (sk. Stöber 2001, 138), „tomēr viņš atturējās no sava klasifikācijas mēģinājuma kartogrāfiskas īstenošanas“ (turpat).

Ņūiga 1986. gada koncepcija klasificē pēc „reliģijas vai ideoloģijas; valodas, rakstības, tiesību; ādas krāsas (rases); ekonomikas [un] situācijas pazīmēm“ (Böge 1997, 323), no kurām izveidojās kultūras zemes daļas: Angloamerika, Austrālija, Eiropa, Latīņamerika, Austrumi, Austrumāzija, Austrumāzija, Krievija, „Melnā Āfrika“ (kopš tā laika pārdēvēta par Subsahāras Āfriku), Dienvidāzija un Dienvidaustrumāzija (Reinke/ Bickel 2018, 2).

Tāpat kā Kolbs un Ņūigs, arī Hantingtons 1996. gadā izstrādāja klasifikācijas pieeju, kas ir viena no pazīstamākajām literatūrā (sk. Stöber 2001, 138). Ciešā saistībā ar savu rakstu „Civilizāciju sadursme“ viņš iedala Zemi astoņās kultūras zonās, kuru raksturojums ir „objektīvi elementi, piemēram, valoda, vēsture, reliģija, paražas, institūcijas […] un] cilvēku subjektīvā identifikācija ar to“ (Huntington 1996, 28). Būtībā viņa pieeja ir līdzīga Kolba pieejai, taču lielāku uzsvaru liek uz iedalījumu atbilstoši pasaules uzskatiem (sk. Stöber 2001, 138).

Kultūras zemes koncepcijas novērtējums

Daudzus gadus kultūras zemes jēdziens ir bijis diskusiju avots gan ģeogrāfijā, gan citās disciplīnās. Dažādu pieeju daudzveidības dēļ tas vairākkārt ir ticis pakļauts kritikai, kas ilgu laiku īpaši tika vērsta pret Ņūiga koncepciju. Pēc Poppa domām, kultūru dalīšana ir principiāli problemātiska, jo nav skaidra veida, kā noteikt, kur sākas vai beidzas minētās kultūras teritorijas (sk. Popp 2003, 21). Tomēr īpaši svarīgi ir iepriekš skaidri definēt tādus jēdzienus kā kultūra un telpa, lai apzinātos šo jēdzienu plašumu.

Poppa galvenā kritika ir par to, ka Ņūiga kultūras zemes jēdziens veicina „mozaīkveida domāšanu“ (ibid., 29) un var tikt uztverts kā ideoloģija. Balstoties uz kartogrāfisko attēlojumu, viņš ierosina uzskatīt, ka kultūras jomas ir uzskatāmas par savstarpēji nošķirtām un ka nepastāv pārejas formas. Turklāt nosaukums „Melnā Āfrika“ ir diskriminējošs un, tāpat kā nosaukums „Austrumi“, atspoguļo eirocentrisku skatījumu. „Kultūras zemes [līdz ar to] pēc savas izteiksmes rakstura ir ļoti līdzīgas stereotipiem, kas, lai gan vērtējumā ir patiesības graudiņš, viegli saplūst klišejiskos foliantos“ (Popp 2003, 37).

Literatūra

Böge, Wiebeke (2011): Kulturraumkonstrukte als zeitgebundene Weltbilder. In: Geography and School 33, 4-8.

Böge, Wiebeke (1997): Die Einteilung der Erde in Grossräume: Zum Weltbild der deutschsprachigen Geographie seit 1871. Arbeitsergebnisse und Berichte zur wirtschafts- und sozialgeographischen Regionalforschung. Heft 16. Hamburg: Institut für Geographie der Universität Hamburg.

Dürr, Heiner (1987): Kulturerdteile: Jaunā“ desmit pasauļu teorija kā pamats ģeogrāfijas mācīšanai? In: Geographische Rundschau 39, 228-32.

Newig, Jürgen (1999): The Concept of Cultural Earth Parts. https://www.kulturerdteile.de/kulturerdteile/ [01.08.2019].

Newig, Jürgen (1986): Trīs pasaules vai viena pasaule: kultūras zemes daļas. In: Geographische Rundschau 38, 262-267.

Popp, Herbert (2003): Apspriežot kultūras zemes daļu jēdzienu – Āfrikas piemērs. Zinātniskais diskurss – nozīme mācīšanai – pielietojums ģeogrāfijas stundās. Bayreuth Contact Studies in Geography. Vol. 2. Bayreuth: Naturwissenschaftliche Gesellschaft Bayreuth.

Reinke, Christine/ Bickel, Jens (2018): Infoblatt Kulturerdteile. Leipciga: Klett.

Stöber, Georg (2001): „Kulturerdteile“, „Kulturräume“ und die Problematik eines „räumlichen“ Zugangs zum kulturellen Bereich. In: ders. (red.): Ārvalstu kultūras ģeogrāfijas mācīšanā: analīze – koncepcijas – pieredze. Pētījumi starptautisko mācību grāmatu pētniecībā. 106. sēj. 106. Hanovere: Hahn, 138-154.

Stöber, Georg (2011). Kultūras telpas jēdzieni mācību programmās, mācību grāmatās un mācībās. In: Geographische Rundschau 33, 15-26.