Kultūras atdarināšana

Kultūras mīmikrija apraksta migrantu daļēju, virspusēju pielāgošanos jaunajai kultūras videi, lai izvairītos no negatīvām stigmām un ar tām saistītajām briesmām. Sākotnējā kultūras ietekme netiek atmesta, kā tas ir asimilācijas gadījumā, bet gan „maskēta“, izmantojot ārēju imitāciju. (sk. Albrecht, 261. lpp.)

Homi H. Bhabha šo adaptāciju raksturo kā „gandrīz, bet tomēr ne gluži tādu pašu“ (Bhabha 2000, 132. lpp.). Imitācija, kas tomēr nekad nav gluži identiska ar imitēto, jo tas, kas tiek izpildīts, piemēram, kā vācu valoda, ir tas, kas tiek interpretēts kā tāds no individuālās perspektīvas. (sk. Albrehta 260. lpp.)

Vārda izcelsme

Termins mimikrija sākotnēji ir cēlies no bioloģijas un attiecas uz dažu dzīvnieku īpašību atdarināt indīgu dzīvnieku sugu iezīmes, lai pasargātu sevi no ienaidniekiem (sk. Nünning, 502. lpp.). Kā piemēru var minēt gaviļvaboles, kas ārēji atgādina osu. Atšķirība no mimēzes ir tāda, ka tā apraksta vispārīgu maskēšanās veidu, kas var attiekties gan uz dažu kukaiņu līdzību ar lapām, gan arī uz hameleona spēju mainīt krāsu.

Kultūras teorētiskais pielietojums

Sākot ar 20. gadsimta 90. gadiem, šo terminu kultūras teorijā sāka lietot indiešu postkoloniālisma teorētiķis Homi H. Bhabha. Viņš izmantoja koloniālā laikmeta piemēru, lai konkretizētu kultūras mīmikrijas spēku. Izmantojot melnādaino iedzīvotāju virspusējo pielāgošanos saviem baltajiem koloniālajiem saimniekiem, tiek apšaubīta eksistenciālistiskā koncepcija par cilvēku sabiedrību pamatatšķirību un līdz ar to Rietumu pasaules pārākumu. Tajā pašā laikā šajos centienos var rasties parodisks valdnieku atspoguļojums, kas vēl vairāk destabilizē pretenzijas uz autoritāti. Šī izkropļotā adaptācija jau automātiski rodas individuāli atšķirīgo kultūras prakšu interpretāciju dēļ.

Tomēr atšķirībā no dekonstruktīvisma centieniem kultūras mīmikrija nav aktīva pretošanās hegemonijai. Drīzāk tā rodas kā neparedzēts faktiskās „maskēšanās“ blakusefekts, un tā var izpalikt nejaušas karikatūras gadījumā. (sk. Struve, 144.-149. lpp.).

Hibriditāte kultūras starpbrīdī

Daudz lielāku interesi kultūras teorētiķim izraisa „trešā telpa“, ko rada mimikritiskais process. Īpaši attiecībā uz starpkultūru sarunu procesiem Bhabha saskata kultūras hibriditātes iespēju [hipersaite uz enciklopēdijas rakstu]. Caur paradoksālu, ambivalentu atsauces uz attiecīgajām kultūrām un norobežošanās no tām vienlaicīgumu tiktu noliegta viennozīmīga kultūras identitāte, tādējādi varētu rasties kopīga kultūras izpratnes apšaubīšana, pārrunas vai pārformulēšana (sk. Struve, 144. lpp.).

Tādējādi faktiskā (neparedzētā) mimikrijas pretestība pirmām kārtām izpaužas kā pašpietiekamas kultūras apšaubīšana un tikai sekundāri – no tās izrietošās varas nelīdzsvarotības destabilizācija.

Termini, kas atšķir mimikriju no mimēzes

Kultūras teorijā reizēm ir grūti nošķirt mīmiku un mimēzi. Sekojot bioloģiskajai nozīmei, ar kultūras mimēzi varētu apzīmēt vispārēju imitācijas praksi ar neitrālu pieskaņu. No otras puses, feministiskās kultūras teorētiķes Lūses Irigarajas (Luce Irigaray) mīmikas koncepcija, ko viņa aprakstīja 1974. gadā grāmatā Speculum – otra dzimuma spogulis, ir līdzīgāka šeit aprakstītajai izpratnei par mimikriju, kas tomēr atšķirībā no kultūras mimikrijas attiecas uz dzimtes specifisku atdarināšanu un aktīvi tiecas dekonstruēt varas attiecības. (sk. Nünning, 502. lpp.)

Literatūra

Albrecht, Yvonne (2017): Feelings in the Process of Migration. Starpkultūru naratīvi starp piederību un attālināšanos. Wiesbaden: Springer.

Bhabha, Homi K. (2000): The localisation of culture. Tübingen: Stauffenburg.

Nünning, Ansgar (2008): Metzler Lexikon Literatur- Und Kulturtheorie. 4. izd. Stuttgart: J.B. Metzler.

Struve, Karen (2013): Zur Aktualität von Homi K. Bhabha. Ievads viņa darbos. Ed. by Stephan Moebius. Wiesbaden: Springer VS.